Sākotnēji pievērsīšos tiesībām un morālei kā neatkarīgām sociālām parādībām, kas veidojušās sabiedrības attīstības rezultātā. Taču vispirms būtiski noskaidrot šo abu jēdzienu formulējumu. Varam lasīt, ka “morāle ir sociāls institūts, kura funkcija ir cilvēka izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās” , bet tiesības vispārīgi tiek definētas kā “visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem” Taču jāmin, ka morāle ir izveidojusi priekšstatus ne tikai par katra indivīda vēlamo un nevēlamo, tikumisko un netikumisko u.tml. darbību, bet arī devusi to parādību vērtējumu, kas pastāv līdzās šai darbībai un cilvēku attiecībām vispār, respektīvi, atbilstoši sabiedrības attīstības pakāpei formulējusi izpratni “par labo un ļauno, pienākumu, godu” un visu to, kas saistīts ar cilvēka dzīvi. Bet manā uztverē šī morāles otrā darbības sfēra - priekšstati par vispārīgām parādībām - ir pakļauta cilvēka un sabiedrības savstarpējām attiecībām, jo tieši tās ir pamats, no kura ir atkarīga doto parādību rašanās un problemātika. Tādejādi es vēlos pamatot morāles un tiesību kopīgo darbības sfēru - cilvēku savstarpējo attiecību regulēšanu. Taču tas nenorāda, ka tiesību un morāles darbība šajā sfērā pilnībā tiek nosegta, respektīvi, šie jēdzieni regulē vienādas sabiedriskās attiecības vai arī ir sadalīta. Tiesības, būdamas pēc sava rakstura saistošas un elastīgas, cenšas iespiesties arvien plašākā indivīda un sabiedrības attiecību sfērā, “atstājot brīvu samērā nelielu attiecību daļu” , kura tīrā veidā izpaužas morāles regulējošā funkcija, piemēram, draudzība, savstarpējā palīdzība, mīlestība, līdzcietība u.t.t.
…
