TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS
Vārds „morāle” nozīmē izturēšanos, paražu, ieradumu, parasto un pieņemto rīcību. Nevienu morāles jēdzienu īsti nevar padarīt par personības morālo vērtību tikai ar prāta palīdzību vien. Tikumība tās dziļākajā izpausmē skar visu personību- visā daudzveidīgajā attieksmē pret apkārtējo pasauli. Viena lieta ir zināt,kas ir labs, ļauns, pienākums, cita lieta- pārdzīvot, izjust, atbilstoši rīkoties.
Morālās vērtības ir augstākās garīgās vērtības. Tās jau kļūst par pašvērtību, kas nekalpo vairs citām vērtībām kā līdzeklis. Tās ir sava veida virsutilitārās vērtības, cilvēka virsuzdevuma izteicējas.
Visi indivīdi dzīvo sabiedrībā, kurā pastāv dažādi iestādījumi (banka, veikals, slimnīca, skola utt.), un ar tiem indivīdiem ir nepārtraukti jāsaskaras. Lai gan šie iestādījumi ir pašu sabiedrības locekļu radīti un tos vada cilvēki, tie iegūst it kā paši savu „morālo dzīvi”. Arī likumos minētas „juridiskas personas”, kas zināmos apstākļos var rīkoties kā indivīdi. Iestādījumiem dažkārt ir jāizšķiras par kaut ko, un to rīcībai var būt morālas sekas. Morālās problēmas ir saistītas ar šādiem jautājumiem:
1) kas ir atbildīgs par šo iestādījumu rīcību,
2) kāda vieta tajos ir atsevišķam cilvēkam,
3) kā labā šie iestādījumi strādā.
…