Muižnieku un zemnieku tiesiskās attiecības viduslaikos.
1. Feodālās tiesības Rietumeiropā.
Rietumeiropā viduslaikos pastāvēja feodālā sistēma. Tās aizsākumi meklējami Franku valstī, kad to sāka veidot Kārlis Martels (714 - 741). Viņš piešķīra zemi jaunajai aristokrātijai pretī prasot militāro dienestu. Šādu zemes īpašuma formu sauca par feodu jeb lēni. Feodālajās attiecībās tika ievērots princips “mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Lai saglabātu nedalītu feodālo īpašumu, izplatīta mantošanas forma bija majorāts, kad nekustāmo īpašumu pilnībā mantoja vecākais dēls.
Feodālai valstij raksturīga bija pilnīga varas decentralizācija, par labu vietējām iestādēm un īpaši priviliģētām personām vai korporācijām. Katras zemes īpašnieks (barons, grāfs, kņazs) bija ne tikai zemes un uz tās dzīvojošo personu pārvaldnieks, bet arī tiesnesis, pārvaldnieks un karavadonis. Gandrīz vai katrā novadā, apgabalā bija savas tiesības, tās bija senās paražu tiesības. Feodālisma laikmetā arī katra kārta dzīvoja pēc savām tiesībām. Kopīgas bija feodālā īpašuma tiesību normas, tāpat arī krimināltiesību normas.
Vācijā par galveno tiesnesi uzskatīja ķeizaru. Taču lielie zemes īpašnieki bija ieguvuši imunitāti tiesas spriešanā savā novadā, tā veidojās senjoriālā justīcija.
KĀRTAS
Agrajos viduslaikos (X – XI gsm.) dominēja priekšstats, ka sabiedrība dalās trijās kārtās – Dieva lūdzējos, karotājos un strādātājos.
Bruņniecības uzdevums bija sargāt tos, kas nenēsā ieročus. Plašākā nozīmē bruņniecība bija visi laicīgie feodāļi, šaurākā – sīkie feodāļi, kuri bija vasaļattiecībās ar lielajiem feodāļiem. Viņus uzturēja zemnieki maksājot viņiem nodevas.
Pie tiem, “kuri strādā”, sākotnēji piederēja galvenokārt zemnieki, jo agrajos viduslaikos pilsētas bija vāji attīstītas. Arī zemnieku atkarības pakāpes bija dažādas.…
