Multikulturālisms jeb “vairāku kultūru sadzīvošana vienā sabiedrībā” (Apine, Dribins, 1998) ir jautājums, kas kļuvis man aktuāls līdz ar maniem pirmajiem iespaidiem saskarsmē ar ārzemniekiem – krieviem, kanādiešiem, frančiem, amerikāņiem utt. Visi šie cilvēki reiz ir sastapti tepat Latvijā, vai vēl precīzāk Rīgā un šīs sastapšanās agri vai vēlu liek domāt par to, ko tad šie cilvēki šeit dara, kāpēc tie atbraukuši uz Rīgu un kāpēc daļa no šiem cilvēkiem šeit paliek uz dzīvi? Šis jautājums saistāms ne tikai ar cittautiešu – nelatviešu pieplūdumu Rīgā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Dažādas tautas dzīvojušas te jau no seniem laikiem – vāci, krievi, poļi, ukraiņi, igauņi, lietuvieši u.c.
No otras puse ir politiski jautājumi par nacionālu Latvijas valsti, sabiedrības integrāciju utt., kas pēc savas būtības, lai arī nenoliedz multikulturālisma esamību Latvijā, tomēr to nedz uzsver, nedz arī rada labvēlīgu vidi tā attīstībai. Iespējams, ka problēma slēpjas tajā faktā, ka multikulturālisma jēdziens ir salīdzinoši jauns un attīstījies tādās valstīs kā Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija, kur jau ilgu laiku vērojams pastāvīgs ārzemnieku pieplūdums dažādu iemeslu dēļ un paralēli viena otrai dzīvo vairākas lielas etniskas grupas, kas nevis iekļaujas pamatnācijā, bet cenšas saglabāt savu identitāti, kopj savu kultūru un sargā savas tautas tradīcijas. Paralēli vērojami procesi, kad etniskās minoritātes tomēr asimilējas. Visi šie dažādie fakti un norises man liek domāt par šiem jautājumiem, kas kļuva par iemeslu šī darba tapšanai.
Rīgu kā konkrētu izpētes objektu izvēlējos vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt – Rīga ir ekonomiskās attīstības ziņā apsteigusi citas pilsētas; otrkārt – Rīga ir politiskais, ekonomiskais, sociālais un arī kulturālais Latvijas centrs; treškārt – Rīgā, salīdzinoši ar citiem novadiem, ir vislielākā etnisko un nacionālo grupu pārstāvju daudzveidība, kas šeit apmetušies uz patstāvīgu dzīvi.
Par galveno uzdevumu uzskatu pētīt nevis kvantitatīvos rādītājus par to, cik un kādu tautību cilvēki dzīvo Rīgā un viņu motivāciju to darīt, bet gan Rīgas vidi, uzdodot jautājumu – vai tā veicina multikulturālisma attīstību vai tieši otrādi, to bremzē. Un kā galveno metodi, lai to noskaidrotu izmantoju dzīvesstāstu analīzi, kā arī vēsturisko pieredzi dažādu kultūru sadzīvošanai vienā pilsētā. Šāds problēmas uzstādījums caur vēsturisko pieredzi ļauj izdarīt secinājumus par iespējamām nākotnes tendencēm, tas ir, par multikulturālisma attīstības iespējām.…
