Divkopienu sabiedrība vai multikulturālisms?
Latvijā tāpat, kā lielākajā daļā postpadomju valstu, etnisko jautājumu risināšana ir īpaši svarīgs un sarežģīts uzdevums. No vienas puses, problēmas rada lielais cittautiešu skaits Latvijā un nepieciešamība nodrošināt cittautiešu integrāciju, kas paredz arī vienādas tiesības un iespējas dažādās dzīves sfērās neatkarīgi no etniskās piederības vai nacionalitātes. No otras puses, tik pat spēcīga ir vēlme veidot nacionālu valsti ar savu nacionālo valodu kā vienīgo.
Diskusijas par nepilsoņu un nelatviešu problēmām Latvijā vēršas plašumā un, vērojot šā brīža tendences un sabiedrības neapmierinātību, šķiet, ka kompromisu panākt nebūs iespējams vēl ilgi. Pārāk dziļi ir iesakņojušies etniskie stereotipi un naids sabiedrības apziņā. Vēl jo projām aktuāls ir sabiedrības dalījums: savējie un nelūgti nākušie. Turklāt šis dalījums tiek reproducēts ar dažādu mediju starpniecību un politisko nostāju.
Dažādu pētījumu dati liecina, ka lielākā vai mazākā mērā tomēr dzīvojam valstī ar divkopienu sabiedrību. Valstī, kurā pastāv divas paralēlas mediju telpas, izklaides un kultūras pasākumu telpas. Nelatvieši tiek diskriminēti daudzās dzīves jomās, tai skaitā darba tirgū un sociālā nodrošinājuma ziņā. Turklāt ir liels nepilsoņu skaits, kuru naturalizēšanos traucē latviešu valodas un vēstures apguve, kā arī nepilsoņu pašu nevēlēšanās naturalizēties.
Varētu šķist, ka šādā situācijā par multikulturālismu Latvijā būtu pāragri runāt, taču, ņemot vērā Latvijas multietnisko sastāvu, un to, ka aizvien vairāk cittautiešu par savu dzīvesvietu izvēlas Latviju, kā arī iespējamo cittautiešu pieplūdumu Latvijā līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, grūti ignorēt jautājumus, kas skar multikulturālismu, kas jēdzieniski un saturiski pēdējos gadu desmitus kļuvis ļoti populārs vairumā Rietumeiropas valstu, nemaz nerunājot par ASV un Kanādu.
…
