Fridrihs Nīče 19. gs. otrajā pusē būtiski maina Eiropas filosofijas noskaņas. Klasisko filosofiju nomaina postklasiskā filosofija. Postklasiskās domāšanas spilgta izpausme ir Nīčes izstrādāta dzīves filosofija, kas par galveno atzīst nevis pratu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Ničes filosofija veidota īpašā literāri izsmalcinātā stilā bez centieniem sistematizēt domas vai novērst pretrunas. Viņa mācībā saskatāmi pieci mezglu punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās.
Nihilisms ir visu pastāvošo vērtību, normu, principu noliegums. Nīče aicina pārvērtēt pilnīgi visas vērtības, kultūru, morāli, cilvēka izpratni. Viņš ļoti asi kritizē kristietību, uzskatot, ka līdzjūtības, žēlsirdības, tuvākā mīlestības, pieticības jūtas degradē cilvēku dzīvi. Pārāk daudz tiek žēlots un attaisnota \"mazais\", zemiskais, pār pasauli jau sācis valdīt pūja cilvēks.
Niиe izvirza jaunu cilvēka ideālu - pārcilvēku. Tas nozīmē sevis paša pārvarēšanu, pacelšanos augstāk dzīves piesātinājumā un cilvēcībā. Varasgriba, par ko runā Niče, nenozīmē varaskāri, centienus dominēt pār citiem cilvēkiem. Drīzāk tā ir spēka apziņai centieni intensificēt dzīvi.
Mūžīgās atgriešanās idejai Nīčes filosofijā ir noteikta tikumiska regulatora loma. Tā liek cilvēkam dzīvot tā, lai katrs mirklis varētu kļūt mūžīgs un atgriezenisks. Šāds dzīves stils prasa bezgalīgu atbildību, kuras tik loti trūkst mūsdienu kultūrai, tāpēc Nīčes filosofijā netiek aizmirsta arī 20. gadsimtā.
