Savās darba gaitā es iepazīstināšu Jūs kar tas ir mīts, un ar mūsdienu pasaules mītiem. Vārds mīts ir cēlies no grieķu valodas vārda mythos un nozīme „vārds” vai „stāsts”. Dažkārt ar to apzīmē kādu spriedumu, ko cilvēki uzskata par apšaubāmu. Tomēr mitoloģija nav maldu sakopojums; mitoloģijā apkopotas patiesības. Katrā kultūrā ir teiksmas par pasaules un cilvēces radīšanu, kas pauž dzīves jēgas meklējumus. Savā ziņā mitoloģija ir reliģija stāsta formā. Kaut gan reliģisko ticējumu būtība parasti ir ļoti vienkārša, mitoloģija var būt ļoti sarežģīta. Tas ir tāpēc, ka mītos pasaule drīzāk tiek pētīta, nevis izskaidrota. Mīti atklāj cilvēka prāta centienus rast līdzsvaru starp radošajiem un postošajiem spēkiem, starp dzīvību un nāvi.
Šo tēmu es izvēlējos tāpēc ka man bija ļoti interesanti uzzināt, kas tas ir mīts vispār, un kādi mūsdienu pasaules mīti. Es uzzināju daudz ko jaunu, piemēram, es nezināju ka rituāls tas ir mīta sastāvdaļa un tas pats ir ar tradīcijam. Es domāju priekš visiem arī būs interesanti uzzināt ka spoks un NLO tas arī ir mīti, kurus cilvēka izdomāja sēnājā laikā, bet varbūt pat arī neizdomāja. Neviens cilvēks nevar precīzi atbildēt, vai tas ir patiesība vai ne. Tas paliek vienkārši par mītu.
Pirmām kārtam tas ir stāstījums, vēstījums (sengr. Mythos nozīmē „vārds”, „stāstījums”) par to, kā izcēlusies - no haosa (=ūdens), pasaules olas un tml. – pasaule kopumā un visas būtnes, kas to apdzīvo, - no „pirmā cilvēka” ķermeņa daļām u.tml., respektīvi, mītā atspoguļojas gan kosmoģenezē, gan antropoģenezē; kā izveidojušie kalni, upes, ezeri; kā radušies cilvēki un kā viņi iemācījušies runāt, medīt, sēt un pļaut, ievērojot paražas. Šodienas cilvēks šādus aprakstus labākajā gadījumā uztver kā alegoriju, pasaku. Taču senais cilvēks pret tiem attiecās pavisam savādāk.
Itāļu vēsturnieks Džambatiska Viko rakstīja, ka mīts ir „cilvēces gudrības vārdnīcas” pirmizdevums, kuru ļaudis lasīs vēl ilgi, varbūt pat vienmēr. Savukārt pazīstamais mītu pētnieks Klods Levi-Stross tos nosauca par „gara arhitektūru” tīrā veidā. Varētu vēl minēt daudzus tamlīdzīgus izteikumus, taču neapstrīdami ir tas, ka pēdējos gadu desmitos vērojama sakāpināta interese par mitoloģiju un mītiskās apziņas specifiku.
Šo interesi nosaka vairāki apstākļi.
Pirmkārt, tas, ka mīts ir pirmā universālā pasauluztveres, pasaulizpratnes forma, kuru izstrādājusi sabiedrība savā vēsturiskās attīstības gaitā. Mitoloģiskā attīstības pakāpe nav pagājusi secen nevienai tautai, un tautu saknes, etniskā specifika un tml. nav izprotama, ja mēs nezinām tās iekšējo simbolisko dzīvi – garīgās dzīves pirmavotu.
Otrkārt, mīta izpratne dod mums iespēju pamatīgāk ielūkoties sevī, savas psihes dziļumos.
Treškārt, mīts ir arī šodienas sociālpolitiskās dzīves reālija, kuru nezinot nav iespējam orientēties tādās parādībās kā hitlerisms, staļinisms, kino un popmūzikas zvaigžņu kults, mode utt. Mīts dzīvo šodien, jo galu galā tas ir augstākā sistematizācijas forma, kuru sasniedz ikdienas apziņa tās tieksmē uz sakārtotību, - ar to arī mīts atšķiras no vēlāku laiku filozofiskās un ideoloģiskās apziņas, kuru izstrādā un sistematizē apzināti.
Mitoloģija ir tāda pasaules apguves pakāpe, kurā cilvēkiem nerodas un arī vēl nevarēja rasties jautājumus par mīta adekvātuma, patiesīguma atbilstību īstenībai.
Mīta atšķirīgā iezīme ir subjektīvā un objektīva, vārda un priekšmeta, fantastiskā un reāla, daļas un veselā sakritība, identitāte. Mitoloģiskā pasaules aina ir vienota un vesela.…
