Ievads
Ja neskaitāmas vēstures liecības par sevi atgādina, tikai apmeklējot muzeju, arhīvu vai izlasot kādu vēsturisku romānu vai noskatoties filmu, tad arhitektūra ir savu vēstures stāstu pie cilvēka nāk pati – pat ja tā traucē, to jāapiet vai arī atliek tikai apstāties savā gaitā, lai to apskatītu. Nemaz nav nepieciešams īpaši izzināt, pētīt, lai spētu spriest par ēku, un arī kaut ko par tās iemītniekiem, celtniekiem vai arhitektiem. Šodien ēkām neapšaubāmi arvien lielāka nozīme tiek piešķirta tās funkcionalitātei, ekonomiskajam izdevīgumam, sekundāri – estētiskajai vērtībai, kaut arī nevar noliegt, ka daudziem ēku pasūtītājiem un arhitektiem ir svarīga mākslinieciskā vērtība. Taču telpas kļūst arvien mazāk un mazāk, jo celt ir grib ne tikai šodienas arhitekti – aiz sevis savas estētiskās pērles, „drupas” vai „traipus” ir atstājuši aizgājušie gadsimti – dažādu funkciju ēkas, kas, iespējams, šodienas cilvēkam nebūt neliekas vairs piemērotas dzīvošanai vai lietošanai.
Apmeklējot šodienas Itāliju, neapšaubāmi ar to mums lielākoties asociējas vidusslaiku, renesanses laika pilsētiņas, Vatikāns, Kolizejs, Panteons un daudz dažādi pieminekļi, kas tapuši tad, kad mēs vēl nebijām pat dzimuši. Tikai zināšanas vai nejaušības gadījumā var nokļūt Romas priekšpilsētā EUR, kas sevī glabā arhitektūras brīnumus, kuriem ir savs 20. gadsimta „tumšais” stāsts – Musolīni fašisma režīms. Uzkrītoši „kantains Kolizejs” pats par sevi liek jautāt – kāpēc šī ēka ir šāda? Ko ar to bija gribēja pateikt tās arhitekts? Šīs ēkas nes ārkārtīgi daudz informācijas, vērtību sistēmas, standartus un ideoloģiju, pat ne tik daudz funkcionalitāti. Pirmoreiz neinteresēti paiet garām nav iespējams, otrreiz – grūti apbrīnot, nezinot ēkas rašanās fonu.
Šī zinātniski pētnieciskā kursa darba galvenais mērķis ir noskaidrot, kā Musolīni fašisma ideoloģija izpaudās tā laika arhitektūrā no 1922. gada, kad tika dibināta fašisma diktatūra līdz 1943. gadam, kad fašisma režīms krita, līdz ar to izvirzot hipotēzi, ka Musolīni fašisma režīms ar saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem redzēja un virzīja arhitektūru kā veiksmīgāko un galveno šo uzstādījumu atspoguļotāju un iemiesotāju. Darbā apvienotas gan induktīvā, gan deduktīvā izziņas metode. Induktīvā izziņas metode attiecināma uz fašisma ideoloģijas izpēti – no atsevišķiem fenomeniem uz vispārīgiem ideoloģijas uzstādījumiem, un deduktīvā metode – uz arhitektūras izpēti, pētot kā vispārīgi ideoloģijas principi lika veidoties specifiskiem arhitektūras projektiem.
Darbs pamatā sastāv no 3 nodaļām: 1. nodaļa pēta fašisma režīma un ideoloģijas rašanās apstākļus, fašisma ideoloģijas komponentus, no kuriem izvirzīt ideoloģijas principus, kas varētu izpausties tieši Itālijas arhitektūrā; 2. nodaļa iepazīstina ar vispārīgo kultūras situāciju, kas liecinātu par specifiskas arhitektūras rašanās iemesliem, un aptver būtiskākos un ievērojamākos arhitektūras projektus diktatūras laika posmā, kas pauž izteiktākos fašisma ideoloģijas principus. Savukārt, 3. nodaļa ir vairāk kā autores pārspriedums, par fašisma arhitektūras rašanās iemesliem un apstākļiem, nozīmi socioloģiskā rakursā, kā arī šīs arhitektūras situāciju mūsdienu kontekstā.
Šī zinātniski pētnieciskā darba literatūra tika mērķtiecīgi izvēlēta, jo pētnieciskais objekts – tā laika arhitektūras rašanās apstākļi bija specifiski un ierobežoti. Darbā izmantoti vēsturiska, mākslas un arhitektūras zinātnes, socioloģiska rakstura darbi gan angļu, gan itāļu, gan latviešu valodā. Jāatzīst, ka Itālijā par šo tēmu ir ārkārtīgi daudz zinātniski pētnieciskas literatūras, taču iespējas piekļūt pie šīs literatūras ir tikai uz vietas, Itālijā. Arī angļu valodā šī tēma ir plaši un dziļi pētīta, taču specifiska, tieši ar Itālijas arhitektūru saistīta literatūra Latvijā ir ļoti niecīga.
…
