Šis virziens radās 19.gs. sākumā un turpinājās visu gadsimtu, iesniedzās pat 20.gs. Šis laikmets nāk ar pilnīgi jaunu mākslas saturu un arī izteiksmes veidu. Tas saistīts ar laikmeta ar laikmeta notikumiem un pavērsieniem. Pēc Lielās franču revolūcijas, kas radīja lielu pacēlumu, iestājās reakcijas laiks, un tas mainīja visu situāciju, apstākļus. Pieauga spēkā demokrātiskā kustība un tautu atbrīvošanās cīņa, buržuāzija zaudēja savu sākotnējo vēsturiski progresīvo lomu, izvirzījās cits sociāls spēks – revolucionārā strādnieku šķira. Mākslinieki novērsās no globālām problēmām un vairāk iegāja cilvēka dvēseles pasaulē, personības problēmās. Galvenais tēlu loks romantismā ir cilvēka iekšējie pārdzīvojumi, jūtas, kaislības, daba, fantastika, ceļojumu iespaidi.
Eiropas mūzikas attīstība 19. gadsimtā ieguva vēsturē vēl nepieredzētu pacēlumu un vērienu. Ārkārtīgi pieauga skaņu mākslas sabiedriskais nozīmīgums un paplašinājās tās ietekmes sfēra, daudzējādā ziņā bagātinājās arī mūzikas izteiksmes līdzekļi. Skaidrāk nekā 17. gadsimtā izpaudās nacionālu un reģionālu mūzikas kultūru diferenciācija, kā arī to labvēlīgā savstarpējā ietekme. Aizvien plašāk šajos procesos iesaistījās arī citu kontinentu – Amerikas, Tālo un Tuvo Austrumu, Āfrikas tautu kultūras. Tādējādi mūziku bagātināja spilgti nacionāli elementi, kas atspoguļoja dažādu folkloras sociālo un vēsturisko faktoru īpatnības.
Daudziem romantiķiem kā būtiskais izvirzās konflikts starp sapņiem un īstenību, vēlamo un esošo(laime ir, bet nav sasniedzama). Līdz ar to, tiek daudz runāts par sapņiem, ilgām, kurām nav lemts piepildīties. Viņu daiļrade vērsta uz personības bagātināšanu, garīgā spēka un skaistuma apliecinājumu un mietpilsoniskās aprobežotības atmaskojumu, radoši pilnvērtīgo cilvēkā pretstatot sīkmanībai, viduvējībai, uzpūtībai un aprēķinam.…