Reiz karalis jautāja gudrajam, kā darināt Dieva skulptūras. Gudrais atbildēja : “Tas, kas nezinās mākslas likumus nekad nesapratīs skulptūras likumus. Tas, kam nav zināšanu par instrumentālās mūzikas principiem, nezinās deju likumus. Tas, kas nesapratīs vokālās mūzikas mākslu, nesapratīs arī instrumentālo mūziku.”
Šodien cilvēkiem ir dotas iespējas gūt zināšanas par visu, kas vien to interesē. Mākslas valoda padara vieglāku iespēju saprast vienam otru labāk. Rietumus interesē Austrumi un otrādāk. Mūzika ir viens no spilgtākajiem mākslas veidiem. Apgūstot Austrumu mūziku, mēs izprotam labāk arī pašus Austrumus. Tā mēs padaram sevi zinošākus un saprotošākus.
Viena no savdabīgākajām Austrumu zemēm ir Indija. Tās vēsture ir daudzveidīga un sarežģīta. Apgūstot kādas tautas vai valsts vēsturi, mēs labāk izprotam šīs tautas vai valsts dziļāko būtību. Vēsture mums palīdz orientēties arī mākslas, tai skaitā arī mūzikas, milzīgajā dažādībā.
Indija ir ļoti plaša zeme, tajā ir liela etnisko īpatnību un valodu atšķirību. Šīs plašās zemes robežas daudzreiz ir mainījušās, tāpat arī tās teritorijā ir mainījušās dažādas reliģiskās ticības, mainījušās arī dažādas politiskās sistēmas. Tas kopā dod milzīgu daudzveidību arī mūzikas attīstībā. Indijas mūzikas vēsture stiepjas jau no Harapu un Mohendžo Daro civilizācijām – 3 tūkst.p.m.ē. Indijā mūzikas senie likumi palikuši pamatos negrozīti un tos pārmantojuši mūsdienu indiešu mūziķi un teorētiķi. Tā ir savdabīgu dziesmu, deju, sintētisku uzvedumu zeme, kurās senās tradīcijas turpinās mūsu laikmetā, manāmi izceļot indiešu mūzikas kultūras savdabību pat citu Āzijas tautu vidū. Indijas klasiskā mūzika iedibināta īpatnējā skaņu sistēmā, kuras ietvaros izpaužas gan stingras kompozicionālas likumsakarības, gan improvizatoriska brīvība. …