Mūziklu elektroniskie informācijas avoti

Mūzikls (angļu musical) - muzikāli dramatisks žanrs, kurā apvienoti
muzikālie,
dramatiskie,
horeogrāfiskie,
opermākslas
izteiksmes līdzekļi. To apvienojums un mijiedarbība piešķir mūziklam īpašu dinamismu. Par daudzu mūziklu raksturīgu īpašību kļuvusi dramaturģisku uzdevumu risināšana ar viegli uztveramiem, vienkāršiem mākslinieciskajiem līdzekļiem.

Kā radās mūzikls?
Mūzikla žanrs aizsākās IX gs. pēdējā trešdaļā, kad ASV teātra mūzikā izveidojās tā saucamais izpriecu un ekstravagances žanri. Ņujorkas Brodveja teātrī "Niblos Garden" 1866. gadā uzvestā ekstravagance "Drūmais blēdis", kas saglabājās repertuārā ceturtdaļgadsimta un izraisīja veselu atdarinājumu sēriju, jau ietvēra dažas mūzikla iezīmes.
Ar savdabīgiem burlesku (pat cirka) paņēmieniem iezīmējās uzvedumi ar nēģeru mākslinieku piedalīšanos XIX gs. - XX gs mijā mūzikla elementus atrodam arī minstrel-show, komiskās operas un amerikāņu vidē pārnestās eiropeiskās operetes formu mijiedarbībā.
Nākošais etaps saistīts ar mūzikhola un rēvijas elementu ieplūšanu mūzikla tapšanā. Sentimentālās dziesmas nomaina regtaima stila mūziku un stepa tipa dejas. Šādus ar kopēju dramaturģisko līniju nesaistītus uzvedumus īstenoja augsti profesionālas trupas un mākslinieki. Uzvedumi ietvēra atsevišķus spilgtus populāru dziesmu un deju numurus, bet tie nebija paredzēti ilgai skatuves dzīvei.
Intensīvs mūzikla attīstības laiks bija XX gs. 30.- 40. gadi. Sarežģītāka kļuva muzikālā dramaturģija, paplašinājās mūzikla tematika. Ar aktuālām ikdienas dzīves problēmām saistītie sižeti nereti beidzās ar traģisku atrisinājumu ierastā un tradicionālā happy end vietā. Mūziklā sāka izmantot caurviju dramaturģiju, dažas epizodes ieguva simfonisku attīstību. …