Nobeigums
Ņemot vērā teorētiķu izstrādāto nostādņu dažādību attiecībā uz nabadzības koncepta izpratni un tās indikatoru noteikšanu, nepieciešams norādīt, ka darba ietvaros uzmanība tika vērsta pamatā tās materiālajai dimensijai, jo tā uzskatāma par visplašāk izmantoto skaidrojumu šim par globālu kļuvušajam fenomenam. Tas izskaidrojams ar to, ka tā ir samērā viegli apzināma un arī pielietota līdz šim realizētajās nabadzības redukcijas aktivitātēs.
Starptautiskā nabadzība pamatā tiek saistīta ar izpratni par Trešo pasauli un tās problēmu nozīmi starptautiskās politikas dienas kārtībā. Lai gan daži pētnieki uzskata par neatbilstošu pasaules valstu dalījumu globālistu piedāvātās Triju pasauļu teorijas ietvaros, nevar noliegt, ka praksē tā tiek plaši pielietota, skaidrojot valstu starpā pastāvošo diferenciāciju ekonomiskajā attīstībā un analizējot atkarības problēmas, kas nereti balstās uz nulles summas spēli. Tādējādi kā alternatīvs starptautiskās attiecības skaidrojošs modelis tiek piedāvāts attīstīto Ziemeļu un vāji attīstīto Dienvidu pretnostatījums.
Nabadzības kā starptautiskas problēmas aplūkojums saistāms ar post-koloniālisma procesiem. Nevar noliegt, ka, pastāvot koloniālajai sistēmai, nabadzība kā sociāls fenomens bija klātesošs, taču tās teritoriālās vienības, kas mūsdienās tiek saistītas ar Trešās pasaules valstīm, nepastāvēja kā suverēnas un autonomas struktūras, tādējādi nespējot apzināt un starptautiskot savas problēmas. Iegūstot valstisko neatkarību un papildinot starptautisko valstu sistēmu, radās arī iespēja pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību pieaugošajai valstu savstarpējai nevienlīdzībai.
Ņemot vērā, ka darbā aplūkotā problemātika ir cieši saistīta ar jau minētajām atkarības attiecībām, var secināt, ka nabadzība ir šo attiecību tiešās sekas, kas izpaužas jaunizveidoto valstu nespējā pašām saviem spēkiem nodrošināt to iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu īstermiņā, nemaz nerunājot par ekonomikas attīstību un izaugsmi ilgtermiņā, tādējādi nodrošinot vēsturiski determinēto atkarības saišu kontinuitāti, neskatoties uz fundamentālo starptautiskās sistēmas transformāciju.
Nabadzībai nostiprinoties starptautiskās politikas dienas kārtībā kā nozīmīgam draudam kopējās sistēmas drošībai, novērojami arī centieni risināt šo problēmu. Nenoliedzot to, ka problēmas risinājumu meklējumos zināma iniciatīva nākusi arī no pašām vāji attīstītajām valstīm, izpausmes gūstot Jaunās starptautiskās ekonomikas kārtības realizēšanas mēģinājumā, pamatā vērojama tieši attīstīto valstu dominante nabadzības redukcijā. Padziļināti apskatot nabadzības problēmas risināšanas attīstību, iespējams secināt, ka attīstās valstis nav ieinteresētas ne tikai sekmēt Trešās pasaules valstu pašiniciatīvu nabadzības redukcijā, bet arī kopējā šo valstu ekonomiskās izaugsmes panākšanā, kas varētu vairot šo valstu ekonomisko pašnoteikšanos, mazinot attīstīto Ziemeļu kontroli pār piekļuvi Dienvidu resursiem.
…
