Nabadzība

Viņu resursi ir ievērojami zemāki nekā vidējam indivīdam vai vidējai ģimenei, tāpēc tie ir izslēgti no tradicionālā dzīves stila' (Taunsends, 1979).
H. Spencers XIX gadsimtā vidū uzskatīja, ka nabadzība ir diezgan dabiskā sabiedrības parā-dība. Grāmatā 'Sociāla statika' (1850) viņš atzīmēja, ka nabadzība nav sociāla parādība, bet personiska problēma, tas ir individuāla izvēle un individuālais liktenis.
Nabadzība lielajā iedzīvotāju daļa gadu gaitā joprojām ir viena no sekmīgas sabiedrības at-tīstības galvenajiem sociālajiem draudiem. Ekonomiskas reformas, kas pēdējos gadus notiek daudzās valstīs, nopietni izmainīja sociālu sabiedrības struktūru. Notika straujš sociāls noslāņojums, parādījās ļoti bagāti un galēji nabadzīgi pilsoņi. Lielākā cilvēku daļa zaudēja savu valsts sociālo aizsardzību un saskarās ar nepieciešamību pielāgoties dzīvei tirgus nestabilitātes apstākļos. Šajos nosacījumos nabadzīgu ļaužu liela daudzuma rašanās izrādījās neizbēgama.
Neapmierinātība ar personas (ģimenes) minimālajām prasībām tiek uzskatīts par nabadzību. Neapmierinātas vajadzības var novest vai nu pie izmaiņām normālā cilvēka dzīvē, vai pie viņa nāves.
…