19.gadsimta pirmajā pusē daudzās Eiropas zemēs sākās nacionālās kustības. Arī gadsimta otrajā pusē nacionālās kustības bija viens no svarīgākajiem politiskās dzīves virzītājiem Eiropā. Par topošās latviešu un igauņu inteliģences centru 50.gados kļuva Tartu jeb- kā to dēvēja latvieši- Tērbatas Universitāte. Tur 1855.gadā students Krišjānis Valdemārs (1825-1891) nodibināja latviešu studentu pulciņu.Uz sanāksmēm nāca 10-12 jaunieši, viņu vidū Juris Alunāns (1832-1891), Krišjānis Barons (1835-1923). Pulciņa dalībnieki ne tikai atzina sevi par latviešiem, bet izvirzīja ideju par nepieciešamību attīstīt latviešu kultūru, viņi bija iepazinušies ar Eiropā modernajām nacionālisma un liberālisma idejām
. Līdzīgi citām tālaika nacionālajām kustībām, piemēram, jaunvāciešiem, jaunčehiem, viņi sāka sevi dēvēt par jaunlatviešiem. Kustība sāka iegūt vērienu un popularitāti plašākā latviešu sabiedrības lokā tikai tad, kad jaunlatvieši sāka publicēties Rīgā iznākošajā avīzē ”Mājas Viesis”. Ap šo avīzi saliedējās topošā latviešu inteliģence. „Mājās Viesī” tika publicēti asi un drosmīgi raksti, kādus latviešu lasītājs vēl nekad agrāk nebija lasījis. Jaunlatvieši savos rakstos uzsvēra latvietību, pieprasīja latviešiem tādas pašas tiesības kā citām tautām . J. Alunāns aicināja turēt cieņā savu tēvu valodu, bet nesmādēt arī svešas valodas un nepieņemt domu, ka latviešu valoda esot arāju valoda un tāpēc tai jāizmirst. Jaunlatviešu ekonomiskajos rakstos labi atklājās viņu centieni visiem spēkiem palīdzēt Latvijā nostiprināties kapitālismam, veicināt latviešu buržuāzijas attīstību. Tika apskatīts arī saimnieku un kalpu jautājums, „Mājas Viesī” pat izvērsās pat polemika.
”Mājas Viesa” raksti satrauca vācbaltiešu garīdzniecību, kuras pārstāvji piespieda avīzes redaktoru Ansi Leitānu turpmāk atteikties no jaunlatviešu rakstu publicēšanas. Jaunlatvieši nolēma dibināt jaunu laikrakstu Pēterburgā, kas atradās tālu no vācbaltiešu garīdzniecības un muižniecības. K. Valdemārs, izmantojot savus sakarus ar cara brāli lielkņazu Konstantīnu Nikolajeviču un krievu inteliģenci, 1862.gadā Krievijas galvaspilsētā 4000 eksemplāru metienā sāka izdot „Pēterburgas avīzes”. Tas bija ļoti drosmīgs laikraksts , it īpaši izcēlās tā satīriskie pielikumi ”Dzirkstele” un „Zobugals”. Tomēr arī šoreiz konservatīvākajiem Baltijas muižniecības un garīdzniecības pārstāvjiem, arī liekot lietā sakarus cara galmā, izdevās ieviest savu cenzūru. Pēc trīs gadus ilgas darbības „Pēterburgas Avīzes” pārstāja iznākt. 60.gadu beigās par latviešu nacionālās kustības centru kļuva Rīga.
Latviešu inteliģences pārstāvji 1868.gadā izveidoja Rīgas Latviešu biedrību. Tā centās pārstāvēt visas latviešu tautas – gan zemnieku, gan pilsētnieku intereses. Biedrība izdeva jaunlatviešu gara veidotu laikrakstu „Baltijas Vēstnesis”, biedrības paspārnē darbojās vairākas komisijas, kurām bija liela nozīme latviešu izglītības un kultūras attīstībā. Nozīmīgākās no tām bija Zinību komisija, Mūzikas komisija un Derīgu grāmatu nodaļa. Tās apzināja latviešu kultūras vērtības, popularizēja literatūru un valodu, organizēja latviešu vēstures pētīšanu, nodarbojās ar latviešu folkloras vākšanu. Šo vēstures periodu latviešu vēsturnieki tāpēc dēvē par pirmās nacionālās atmodas laiku.…
