NOBEIGUMS
Jau vienīgi no iepriekš uzskaitīto likumu satura ir iespējams secināt, ka galvēnais visu Ādolfa Hitlera valdīšanas laikā izdoto tiesību aktu uzdevums bija pilnīga personas tiesību un brīvību noliegšana, tādejādi cenšoties saglabāt savu neaizskaramo varu un – kaut vai piespiedu kārtā – attīstīt valstī savas ideoloģijas slavēšanu.
Proti, mūsdienu demokrātiskajās valstīs šāds tiesību modelis tiek uztverts kā nepieļaujams un, jo vairak – pretlikumīgs, jo nacistiskās Vācijas likumi tika izdoti, neņemot vērā konstitūcijā noteikto, tādējādi noliedzot konstitūcijas spēku un valsts augstākā likuma lomu.
Nacistu ideoloģijas atsevišķas nostādnes teorētiski varētu būt vērtētas arī pozitīvi, taču metodes, ar kurām šo ideju īstenošana bija panākta, ļauj saprast, ka patiesībā zem “vienotās un stipras valsts labklajības” sludināšanas slepjas pavisam citi mērķi, kuru sasniegšanai likumi tiek izdoti un interpretēti pēc patikas, bet piemēroti pēc vajadzības, kā rezultātā notiek citu tautu masveida iznīcināšana, bet savas valsts pilsoņiem tiek atņemta personīgā brīvība. Kā bija teicis viens no augsti stāvošiem nacistiskās Vācijas ierēdņiem Nirnbergas procesā – “ja persona ir valsts ienaidnieks, tā ir jāiznīcinam uzvērtējot tās antisabiedriskos personīgos uzskatus un pret valsti un sabiedrību vērsto darbību”.
…