Nobeigums un secinājumi
Nacistiskās Vācijas tiesības laika posmā no 1933.-1945.gadam uzskatāmi norāda uz to, kādas ir mūsdienu izpratnei nepieļaujams un pretlikumīgs tiesību modelis un kārtība, kādā tās tiek izdotas. Jebkuri likumi, kurus, balstoties uz “valdošās idejas” nostādnēm, var izdot arī pretrunā konstitūcijai, kā to paredzēja Nacistiskās Vācijas “Likums tautas un valsts nelaimju novēršanai”, uzskatāmi par pretlikumīgiem, jo konstitūcijai kā valsts pamatlikumam ir augstākā vara likuma hierarhijā (tiesiskā valstī), ņemot vērā, ka tajā ir ietverti galvenie tiesību principi. Likumiem esot pretstatā konstitūcijai, zūd konstitūcijas jēga. Tāpēc nacistiskās Vācijas tiesības to būtībā vērtējamas negatīvi no tiesiskas valsts skatpunkta. Kas attiecas uz ideoloģiju un tās izpausmēm Vācijas 19.33-1945.gada tiesībās, nākas secināt, ka atsevišķas ideoloģiskas nostādnes par, piemēram, vienotu, valsti, spēcīgu, centralizētu valsts varu, veselīgu un stipru tautu ir vērtējamas pozitīvi, jo tādiem jābūt ikvienas valsts mērķiem tās pilnvērtīgai un ilgstošai pastāvēšanai. Taču, iedziļinoties metodēs, ar kādām šie mērķi ir jāsasniedz un saprotot, kas īsti slēpjas aiz “vispārējas vācu tautas labklājības” sludināšanas, kad par godu ideoloģiskajām nostādnēm, likumi tiek traktēti pēc patikas, izdoti jauni, atkarībā no konkrētās situācijas, kas var būt pretrunā valsts pamatlikumam, piemēroti pēc vajadzības un analoģijas, kā rezultātā notiek citas tautas masveida iznīcināšana, laupīta brīvība, atņemtas un ierobežotas tiesības, ir skaidrs, ka noteiktais nacistu mērķis neattaisno līdzekļus un šāda varas realizācija ir nosodāma un nedrīkst pastāvēt tiesiskā valstī.
…
