Visās velēšanās, kurās Hitlers bija piedalījies, pirms kļuva par kancleru, viņa partija savāca ne vairāk kā 37 procentus balsu. Un opozīcija, kas sastādīja aptuveni 63 procentus parasti bija visai spēcīga. Diemžēl Veimāras republikas konstitūcijā bija dažas fatālas kļūdas. Vācu valstsvīri bija vāja izpratne par demokrātiju, daži no viņiem aktīvi vērpa intrigas, lai to gāztu. Turklāt Hitlers baudīja teju veselu virkni veiksmes, kas palīdzēja nākšanai pie varas. Viņš guva milzīgu labumu no Lielās depresijas, prezidenta vecišķumu, opozīcijas nekompetenci, un nevajadzīgas dibenistabu darījuma parādīšanās, tieši tajā brīdī, kad nacisti sāka zaudēt popularitāti.
Demokrātijas kritiķi bieži vien apgalvo, ka Hitlers nāca pie varas demokrātiskās vēlēšanās. Tā nav taisnība. Hitleram nekad nebija pietiekoša vēlētāju atbalsta, lai kļūtu par Vācijas kancleru un vienīgais iemesls kādēļ viņš ieguva šo amatu bija tādēļ, ka toreizējie Vācijas valstsvīri iesaistījās vairākos aizmuguriskos darījumos. Daži apgalvo, ka Hitlera varas iegūšana toreizējā Veimāras sistēmā tomēr bija likumīga. Problēma ir tā, ka tas tika uzskatīts par “likumīgu” Veimāras republikā, netiktu uzskatīts par tādu jebkurā patiesā un veiksmīgā demokrātijā. Tādās demokrātijās kā ASV vai Apvienotajā Karalistē, Hitleram nekad nebūtu bijis iespējams nākt pie varas.
Vācijas Veimāras republika jau no paša sākuma bija lemta bojāejai. Vācijai nebija nekādu demokrātijas tradīciju un turklāt daudzas partijas bija pret pilnīgas demokrātijas izveidošanu un nostiprināšanu. Tie bija vecie monarhisti, armija, industriālisti, nacionālisti un dažas citas konservatīvās partijas. Daudzi, arī nacisti, piederēja ne tik daudz republikai, kā konspiratoriem, kas vēlējās to gāzt. Kad nāca laiks, lai izveidotu republiku, konservatīvo partijas šajā procesā nepiedalījās. Viņi visu atbildību atstāja sociāldemokrātiem, kuri arīdzan nebija pārāk entuziastiski attiecībā uz republikas veidošanu, bet pašu spēkiem vienalga to izdarīja. …
