1789. gadā Francijā aizsākās lielā franču revolūcija, kuras laikā tika stipri izmainīta valsts politiskā iekārta Francijā. Pie varas nostiprinājās dažādi politiskie grupējumi, taču viņu valdīšana nebija ilga, jo ar to nebija mierā liela sabiedrības daļa. Ilgākais stabilitātes posms tā laikā Francijā var uzskatīt Napoleona I Bonaparta valdīšanas laiku. Napoleons Bonaparts bija dzimis Korsikas salā un devies uz Franciju studēt militārās zinības Parīzes prestižajā militārajā skolā (bez mācību maksas, jo Napoleonam bija izcilas sekmes). 1785.gadā viņš to beidza, kā artilērijas virsnieks.
Revolūcija viņam tāpat kā daudziem viņam līdzīgiem bija piedzīvojums. Karš, ko revolucionārā Francija pasludināja pret saviem ārējiem ienaidniekiem, ātri uznesa Napoleonu slavas virsotnē. 1793. gada beigās Napoleons uzņēmās vadīt karaspēku uz Tulonu, lai padzītu no tās angļus. Šo karu Napoleonam veiksmīgi izdevās uzvarēt, par ko viņš tika paaugstināts par ģenerāli (no četriem revolucionārās Francijas armijas ģenerāļiem viņš bija pats jaunākais – viņam bija tikai 24 gadi).
Napoleons kā jaunais ģenerālis izstrādāja teicamus kaujas plānus un pats savas izplānotās kaujas arī vadīja, tādēļ Francija ieguva aizvien jaunus īpašumus. Revolucionārā armija no aizsargāšanās armijas sāka pārvērsties par iekarošanas armiju.
…
