Kā es tālāk dzīvošu? Vai tu esi sev uzdevi šādu jautājumu? Ja arī esi, ko tu ar to biji domājis? Vai, uzdodot šo jautājumu, tu biji domājis par iztiku vai materiālajām vērtībām? Vai tomēr šajos četros vārdos slēpjas lielāka jēga? Es domāju, ka jā!
„Mēs taču dzīvojam izcilu zinātnes sasniegumu laikmetā. Tad kāpēc šodien daudziem cilvēkiem ir grūti dzīvot? Kāpēc par spīti tehnikas attīstībai un ātriem satiksmes līdzekļiem ir tik daudz vientuļu cilvēku? Pat jauniešiem šķiet, ka viņi nespēj justies labi un droši savu vienaudžu vidū. Tad rodas jautājums, kā tālāk dzīvot. Neskatoties uz izcilajiem sasniegumiem zinātnē, raksturojot mūsu gadsimtu, filozofi to nosaukuši par apvainojumu un nenovīdības, mantas raušanas un skaudības, kritikas pārpilnības un paškritikas trūkuma laikmetu,” apgalvo literatūras mācību grāmatas 9. klasei autores. Kāda būs mūsu pirmā reakcija izlasot filozofu slēdzienu? „Nē, tā nav!” iespējams mēs skaļi protestētu. Taču pasteigšos iebilst, vai tad tie ir meli? Ā, re. Ja kārtīgāk padomā, tad arī mums jāatzīst, ka tā tomēr ir.
Katram no mums ir problēmas. Tikai dažam tās ir niecīgas, dažam tik milzīgas, ka pats nespēj tikt galā. Atkal citēju autores un piekrītu viņu apgalvojumam: „Vēl bēdīgāk, ja ģimenē neviens nepamana, kas ar tevi notiek, cik tev grūti. Tad jātiek galā pašam. Ne visiem tas izdodas.” Arī meitene, Kristiānes F. grāmatas galvenā varone, savas problēmas atrisināt pati nespēja. „Tāpēc tad, kad ir ļoti grūti, cilvēks meklē nemainīgas dzīves vērtības – cilvēcību, mīlestību, gādīgumu.”1 Taču Kristiāne nespēja atrast morālo un psiholoģisko atbalstu. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņa bija atšķirīgāka, savādāka. Viņai bija problēmas. Varbūt apkārtējie neredzēja, varbūt negribēja redzēt to, kas ar viņu notiek.…