To legalizācija iespējama tikai pilngadīgiem cilvēkiem un rietumos šis vecums ir 21 gads. Savukārt narkomafiju gan ne visai interesē pieaugušie patērētāji. Galvenais uzsvars tiek likts uz pusaudžiem - skolniekiem un studentiem. Un lēmums - pieņemt marihuānu vai nē - adresējams pirmkārt tiem. Turklāt vecāki šajā situācijā neko nevar ieteikt, jo izauguši "tīrā" valstī un nepazīst šo problēmu. Es atceros kā mūsu klīnikā nonāca septītklasniece: tetovējumi pa visu ķermeni, pīrsings, no 12 gadiem dzimumdzīve un narkotiku lietošana. Prasu tēvam: "Kā tad jūs piedāvāt ko tādu?". Viņš atbild: "Nu, vajag taču bērnam kaut kā izpausties". Lūk, tāda vecāku tumsonība ir ļoti traģiska bērniem. Un domāju, ka jautājums par narkotiku legalizēšanu mūsu valstī ir galēji bīstams: mēs neesam gatavi nedz šā temata apspriešanai, nedz jelkādu atbildīgu lēmumu pieņemšanai.
Starp citu, Eiropas narkotiku legalizēšanas kustības principus šodien noraida daudzas valstis, un īpaši kategoriski - Zviedrija. Šīs valsts valdība uzskata, ka liela pieejamība un narkotiku palētināšanās ne tikai nelikvidēs problēmu, bet tikai saasinās to. Tādēļ narkotiku legalizēšana Zviedrijā tiek aplūkota kā draudi nacionālajai drošībai.
Pati liberālākā valsts attiecībā pret narkotikām ir Nīderlande - legalizēja anašu vēl 1975.gadā. No tiem laikiem Holande kļuva par marihuānas tūristu svētceļojuma vietu. Amsterdamā ir liels skaits kafe-shopu skaits, kur var netraucēti pasūtīt "zāli" ne tikai tradicionālā "kāša veidā" - paštītā, bet arī tā saucamajos "kosmiskajos" pīrādziņos un kokteiļos. Tomēr narkotiku legalizēšanas sekas dod par sevi zināt. Palielinās marihuānas patēriņš pusaudžu vidū, aug noziedzība (Amsterdamā ir divkārt vairāk policistu nekā vidējā amerikāņu pilsēta, salīdzinot to ar iedzīvotāju skaitu), attīstās tūrisms ar narkotiku iegādes mērķi. Rezultātā valsts parlaments saīsināja divkārt samazināja kafe-shopu skaitu un samazināja marihuānas devu, kas tiek pārdota vienai personai no trīsdesmit gramiem līdz pieciem.…