Ievads
Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību un ko pēc vispārējas vienošanās izmanto parādsaistību nokārtošanai. Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīguma, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.
Naudai var būt pašai par sevi piemītoša vērtība (ja naudas funkcijas pilda kāda prece); izplatīta šādas naudas forma ir valūta ar zelta segumu. Nauda, kurai pašai par sevi vērtība nepiemīt, ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Šādas naudas vērtību nosaka likums – valdība naudu izdod un ar likumu nosaka, ka šī nauda jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis, turklāt prasa, lai šajā nauda tiktu maksāti nodokļi. Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad nauda, kam pašai vērtība piemīt (piemēram, zelta seguma veidā), to zaudē (ASV dolārs) vai tāda, kurai tās nav bijis, to iegūst (t.s. Šveices dinārs).
Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu.
Naudas īpašības
Lai apmaiņas līdzekli varētu uzskatīt par naudu, tam jāpiemīt noteiktām īpašībām:
• tam jābūt standarta maksājumu līdzeklim,
• ar to jāvar noteikt citu preču vai pakalpojumu vērtību (līdz ar to arī cenu),
• tam jābūt vērtību uzkrāšanas līdzeklim,
• tai jābūt atpazīstamai (lai naudas saņēmējs to atpazītu kā maksāšanas līdzekli) un vienotai (divu vienādu naudas vienību vērtībai jābūt vienādai vai līdzīgai).
Mūsdienu ekonomikas ietvaros tiek uzskatīts, ka naudai vēlamas šādas īpašības:
• tās vērtībai jābūt stabilai,
• tai jābūt grūti viltojamai,
• tai jābūt viegli dalāmai un pārvietojamai,
• tai jābūt savstarpēji apmaināmai (vienai naudas vienībai jābūt noteiktai vērtībai attiecībā pret citu naudas vienību),
• tai jābūt daudzumā ierobežotai (lai nodrošinātu cenu stabilitāti),
• tai jābūt izturīgai (tā nedrīkst bojāties vai ātri nolietoties).
…
