Ja viena partnera rīcībā būtu tieši tas, kas vajadzīgs otram, tirdzniecības darījumi izrādītos gaužām vienkārši. Maiņa divu cilšu starpā vēl ir iespējama, jo tad apmaiņā pret podiem tiek saņemtas ādas un otrādi. Bet jau šumeru laikā reālā tirgošanās izrādījās krietni sarežģītāka. Ja simt tirgotāju vēlas mainīt simt dažādu preču, kā lai katrs iegūst tieši to, ko vēlas? Šo problēmu risinājušas daudzas tautas dažādās zemeslodes vietās, proti, tās izvēlējās aplinku ceļu. Tirgoņi paši vairs nemija mantas, bet vienojās par vienu noteiktu preci, pret kuru mainīt visas pārējās. Šī prece kļuva par visu pārējo preču simbolu; šodien mēs to saucam par naudu. Vācu valodas vārds Geld (nauda) veidojies no jēdziena gelten (derēt). Tas precīzi apzīmē naudas funkciju: tā ir noderīga, ar naudu var atlīdzināt visas preces. [4].
Vēsturiski naudas izskats ir bijis ļoti atšķirīgs – tika izmatotas monētas, metāls, koka sprunguļi, rieksti un daudzas citas lietas. Svarīgi, ka nauda parāda kādas lietas vērtību, nevis ir vērtīga pati par sevi. Nemieru un juku laikos nauda zaudē savu vērtību, un tās vērtība tiek pārlikta uz vērtīgām lietām. Te mēs redzam, zeltu un briljantus, kuri ir vērtīgi pateicoties pieprasījumam un retumam. Tomēr tradicionālā naudas definīcija pilnībā neizsaka tās patieso būtību.
Naudas vēsture aptver laika posmu no aptuveni 75 000 g. p.m.ē. līdz mūsdienām. Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Vēsturiski kā maksāšanas līdzeklis izmantoti dažādi vērtīgi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantoti dārgmetāli. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību.
Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons nomainīja dzelzs monētas pret monētām no sudraba, kas bija salīdzinoši nelietderīgs, tikai dekoratīvs metāls. Šīs monētas plaši izmantoja kā starptautisku maiņas līdzekli līdz pat Peloponēsas karam, kad tās aizstāja Atēnu drahma.
Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Lidijā, Anatolijā (tās izdeva Krēzs). Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma (electrum). Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abiem.…
