Nāve un nemirstība

1. Nāve un tās apzināšanās.
Cilvēks ir vienīgais, kurš apzinās to, ka viņam reiz ir jāmirst, tomēr nav vienprātības jautājumā par to vai arī dzīvnieki kaut kādā ziņā neapzinās savu galīgumu. Cilvēks savas sugas vēsturē ļoti vēlu ir ieguvis šo apziņu. Ir saprātīgi pieņemt, ka cilvēks šo apziņu ieguvis pieredzes rezultātā, kā to arī apgalvo Voltērs savā darbā „Dictionnaire philosophique”. Tomēr, daudz nesenāk filosofi, īpaši Makss Šellers, secinājuši, ka cilvēkam piemīt intuitīva sava galīguma apziņa. Bet kā liecina dažādi antropoloģiski pētijumi, primitīvajam cilvēkam nav bijusi nekāda apjausma ne par nāves nenovēršamību, ne arī par tās galīgumu. Primitīvo cilvēku priekšstats par nāvi drīzāk ir tāds, ka to izraisa vardarbība, vai arī maģijas izraisīta slimība, tā, viņuprāt, nav ne dabiska, ne arī radikāla norise.
Tādēļ ir nepareizi runāt par primitīvo cilvēku ticību nemirstībai, jo viņu priekšstats par nāvi nesakņojas tās noliegumā, bet gan nāves iedabas ignorēšanā. Jēdzienam „nemirstība” būtu jāapzīmē nāves neesamība, kā arī dzīvošanu pēc nāves, kur izdzīvotu viss cilvēks, nevis tikai hipotētiska nemateriāla tā vienība. Tikai kad kļuva skaidrs, ka nāve nav kā pagaidu stāvoklis un izmaiņas ir neatgriezeniskas, varēja parādīties ticība, ka tas kas izdzīvo nav cilvēks, bet gan kas cits. Bet pat tad, tas kas izdzīvo, netika uzskatīts par pilnīgi nemateriālu, bet gan kā par ko līdzīgu ķermeņa atveidam, kā spoks vai ēna, tikai daudz vēlāk tas, kas izdzīvo pēc nāves tika uzskatīts par ko tik pilnīgi bezķermenisku kā dvēsele.
…