Gribu nevar tā atdalīt no šīs vērtības – neatlaidības mērķa sasniegšanai, jo tā ir sastāvdaļa no tās. Nevarētu teikt, ka neatlaidība vai nu ir, vai nav. Atkarībā no katra cilvēka temperamenta, rakstura, arī ņemot vērā apkārtējo vidi un iekšējo psiholoģisko stāvokli, kādā noteiktā brīdī, tad šī neatlaidība ir vai nu ļoti izteikta, kad cilvēks tiecās pēc kārotā, vai arī apstākļi dotajā momentā ir tādi, ka visam atmet ar roku. Bet dzīve mainās un nākamajā brīdī jau viss ir otrādāk.
„Gribu mēdz aplūkot pēc izziņas un jūtu procesiem. Šāda secība ir loģiska: izziņas procesos gūtā informācija un cilvēka emocionālā attieksme pret to nosaka viņa atbildes reakciju, viņa rīcību un mērķtiecīgo darbību.”(1., 59.lpp.)
Attiecībā tieši uz pirmsskolas vecuma bērniem, viņi savu gribu piepūla, kad ir jāizpilda kāda pieaugušā dots uzdevums un tajā pašā laikā viņam ir jāapspiež savas vēlmes darīt ko citu vai tieši otrādāk, saņemties un izdarīt to, ko lūdz, ja tajā brīdī negribas to darīt.(2., 311.lpp.) Jāpiebilst, ka „spēja ilgstošāk pakļaut savu darbību kādam mērķim bērnam sāk veidoties tikai ar 3.-4.dzīves gadu.” (3.,72.lpp.)Zināms, ka bērniem ir grūti atrauties no sev interesantās nodarbes un pievērstiem kam citam, kas tajā brīdī varbūt ir svarīgāk. Pieaugušajam jau dažreiz ir grūti izvērtēt prioritātes, tad mazajam cilvēciņam ir vēl grūtāk un kur nu vēl nenovirzīties no sava mazā, bet tomēr priekš viņa lielā mērķa. Viss ar laiku un kā gudrās grāmatās rakstīts – soli pa solim virzīties uz priekšu.…