Nekustamā īpašuma ierakstīšana Zemesgrāmatā

1.1. Nekustamā īpašuma jēdziens

Īpašuma jēdziens skaidrots LR Civillikumā 927. pantā: “Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtībā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.” Līdz ar to, īpašums ir:
1) subjektīva lietu tiesība jeb konkrētai personai piederoša tieša un ekskluzīva tiesiska vara pār lietu;
2) salīdzinājumā ar citām lietu tiesībām īpašums ir vispilnīgākā vispatverošākā tiesība uz ķermenisku lietu.
Savukārt ķermeniska lieta ir tāds bezpersonisks, pats par sevi pastāvošs un telpiski norobežots trīsdimensionāls objekts, kas var tikt pakļauts cilvēka varai. No telpiskās norobežotības viedokļa svarīga ir ne tikai attiecīgā objekta dabiskā, bet arī uz saimnieciskiem apsvērumiem pamatotā tiesiskā norobežotība.
Saskaņā ar CL 842.pantu, nekustamas lietas ir ķermeniskas lietas, kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, ārēji nebojājot. Pēc savas dabas tādas ir zeme un ēkas (būves), kā arī saskaņā ar CL – dzelzceļš ar visiem saviem piederumiem. Kaut gan fiziski zemes slāņus iespējams pārvietot, likumdevējs likuma izpratnē domājis nevis zemes gabala burtisko un fizisko zemi, bet gan drīzāk šai zemei pieguļošo telpas daļu. To pierāda tāda nekustamām lietām raksturīga pazīme kā reģistrācija zemesgrāmatā , kas atrunāta CL 993.pantā un 1477.pantā. Likumdošanā gan tas nav pietiekoši konsekventi pateikts, taču tas uzskatāms pie dzīvokļa īpašuma – “nekustamas lietas” substrātu veido tieši abstrakta telpas daļa, kas saglabājas kā tiesību objekts pat, tad, ja ēka, kuras daļu šis dzīvoklis veido, zūd .

…