Neoplatonisms

Neoplatonisms ir uz Platona filozofiskajām atziņām balstīta mācība, kas iezīmē pēdējo augstāko virsotni helēniskās domas attīstības vēsturē. Tā ir pēdējā lielā antīkās sabiedrības sistēma, kurā filozofi galvenokārt kosmoloģiskā perspektīvā griežas atpakaļ pie Platona un savieno viņa tēzes ar Aristoteļa un stoiķu mācībām. Tā tiek izveidota 3.gs. m. ē., sāk ietekmēt grieķu filozofiskās skolas un paliek dominējoša līdz 6.gs. beigām (529. g. m.ē. pēc imperatora Justiniāna pavēles tik slēgta Platoniskā akadēmija).
Neoplatonisms nenovēršami zaudē grieķiskā gara racionālistisko pamatorientāciju, ļaujot filozofijā ienākt misticismam. Šo zaudējumu tas it kā kompensē ar citu antīkās kultūras elementu – skaistumu, kas bagāti piestrāvo neoplatonisko pasaules redzējumu. Tas kļūst par noteicošo pasaules skatījuma principu, platonismam atdzimstot Renesanses laimetā, kad, mainoties kristietiskās kultūras orientācijām, cilvēks ikvienu lietu un parādību ierauga tērptu dievišķās gudrības un skaistuma gaismā.
Pretēji Platona domu duālistiskajai interpretācijai, šī ir īpaši monistiska versija, tāda, kas norāda uz augstākstāvošu visa dzīvā avotu, kas sevi izpauž vairākos zemākos esamības līmeņos, ar katru zemākstāvošu līmeni ar vājāk izteiktu izpausmi nekā līmenī tieši virs tā. …