Nepieskaitāmība, ierobežota pieskaitāmība, rīcībspēja

Līdzko cilvēks sāka izšķirt rupjākas ārprāta izpausmes, garīgie traucējumi tika izskaidroti ar dabas vai dievības apkārtējo apgaroto spēku atšķirīgu iedarbību. Šādu skatījumu mēs atrodam Bībelē, ēģiptiešu, grieķu u.c. mācībās. Jāsaka, ka jau tajos tālajos laikos daži noziegumi netika sodīti. Tā pēc Mozus likumiem netika sodīti neapzināti noziegumi. Tāda pati informācija atrodama arī ēģiptiešu likumā un citu tautu likumos. Grieķu kultūras uzplaukuma periodā, galvenokārt Hipokrāta un viņa skolas ietekmē, mācība par garīgajiem traucējumiem sasniedza augsta līmeņa attīstību - garīgās slimības tika aplūkotas ne tikai kā kaut kas pārdabisks, bet kā smadzeņu un pat visa organisma traucējumu sekas. Uz to pašu laikmetu attiecas arī pirmās mācības par dažādiem noziegumiem, kā arī par patoloģisku noziedzību, kas ir atkarīga no iedzimtības un ārējiem dzīves nosacījumiem. Viens no svarīgākajiem jēdzieniem tiesu psihiatrijā ir pieskaitāmība un nepieskaitāmība. Par pieskaitāmu ir atzīstama persona, kas neatrodas psihoneiroloģiskā dispansera uzskaitē un kam iepriekš nav bijušas vērojamas apziņas un uzvedības patoloģijas, personas, kas apzinās savu rīcību, spēj to adekvāti novērtēt un vadīt.