Ievads
Jau no dzimšanas cilvēka uzvedību visvairāk veido viņa ģimene. Var mainīties ģimenes sastāvs vai ģeogrāfiskais novietojums, taču tā vienmēr paliek nozīmīga cilvēkam. Sociālo pieredzi bērns apgūst arī ārpus mājas (ar draugiem, skolā, masu pasākumos). Socializācijas process ietver ne tikai pasaules izzināšanu, bet arī un galvenokārt sociālo, tostarp tikumisko un juridisko, normu apgūšanu. Šajā procesā ir daudz stihiskuma, kas ietekmē personību, it īpaši tās veidošanas laikā. Stihiski radušās situācijas dažkārt ir pretrunā ar sociālajām prasībām, tāpēc rīcības veida izvēle nenobriedušai personībai nav viegla un prasa lielu atbildības izjūtu.
Šobrīd bērnu un pusaudžu veiksmīga iekļaušanās sabiedrībā ir aktuāla, jo jaunās paaudzes nākotne, bez šaubām, ir saistīta ar valsts nākotni, tās garīgo un ekonomisko augšupeju. Bērnu un pusaudžu socializācijas pakāpe var būt dažāda, taču tā vēl nav pilnībā izveidojusies. Tāpēc viņu mijiedarbība ar sociālo vidi ir problemātiska un ir iespējami konflikti, kas bieži vien beidzas ar likumpārkāpumu, par kuru draud kriminālsods.
Tikai uzceļot un iekārtojot slēgtas iestādes, kur ievietot bērnus un pusaudžus ar delinkvento uzvedību, lai viņi netraucētu sabiedrībai, nav iespējams samazināt pārkāpumu daudzumu. Šajā vecumposmā viņi aktīvi socializējas (veidojas tās tikumības izpratne un uzvedības modelis, kas nosaka pieauguša cilvēka uzvedību), un ilgstoša atrašanās slēgtās iestādēs viņus adaptē šiem apstākļiem. Tātad, jāmeklē veidi, lai nepilngadīgus likumpārkāpējus audzinātu ar pozitīviem piemēriem, pēc iespējas neatraujot viņus no ģimenes un normāla socializācijas procesa.
Pēdējā laikā sevišķi aktuālu nozīmi ieguva tādi jēdzieni kā resocializācija, uzvedības korekcija. Jaunās paaudzes izglītošana un audzināšana atbilstoši katra indivīda spējām un prasībām ir viena no likumpārkāpumu novēršanas iespējām.
_______________________________ 1. _______________________________
Nepilngadīgo delinkventās uzvedības izpausmes un cēloņi
Bērniem un pusaudžiem uzvedības novirzes aptver visai plašu spektru. A.Vilks (2001) tās strukturē dažādos intensitātes attīstības posmos:
1) neatbilstoša uzvedība (palaidnības, nepaklausība, ietiepība);
2) nosodāmā uzvedība, kas parasti izraisa vairāk vai mazāk izteiktu apkārtējo cilvēku nosodījumu (kauslīgums, rupjība, meli, negodīgums, pārāk liela uzdrīkstēšanās);
3) deviantā uzvedība ir netikumi un negatīvi nodarījumi un izpausmes attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem (egoisms, divkosība, konflikti, agresivitāte, zādzības u.c.);
…
