Mūsu projekta mērķis ir iepazīstināt apkārtējos ar mūsu sabiedrības daļu, ar kuru diendienā mēs nekontaktējamies (bet vajadzētu). Vēlējāmies pieradīt, ka mūsu sabiedrībai ir daudz nepamatoti aizspriedumu veidojot viedokli par redzes invalīdiem. Mēs centāmies veidot kontaktus ar saviem vienaudžiem Strazdumuižas internātskolā, lai labāk izprastu redzes invalīdu problēmas.
To mēs panācām ar Latvijas Neredzīgo biedrības un Strazdumuižas internātskolas iepazīšanu. Lai labāk izprastu redzes zuduma iemeslus nācās iedziļināties acs uzbūves principos. Tad varējām ķerties klāt bērnu iepazīšanai viņu ierastajā vidē. Vērojām dažādus pulciņus un fiziskas aktivitātes. Neslēpsim, ka mūs pārsteidza šo bērnu atraktivitāte un radošā pasaule.
Par Latvijas neredzīgo cilvēku atmodas sākumu varētu uzskatīt 1806. gadu, kad Apriķu draudzes mācītājs Elferfelds izdeva pirmo latviešu tautības dzejnieka Kurzemes neredzīgā dzimtcilvēka Indriķa grāmatu "Tā neredzīgā Indriķa dziesmas". Taču vēl paiet vairāki gadu desmiti, līdz sabiedrība pamazām sāk apzināties, ka blakus dzīvo cilvēki bez acu gaismas, taču ar bagātu un skaistu garīgo pasauli, asu prātu un prasmīgām rokām. Tikai solītis jāpasper pretim un jāpiedāvā draudzīgs elkonis.Latvijas neredzīgo cilvēku garīgās atmodas vēsturē spilgtu lappusi ierakstījusi pašaizliedzīgā sieviete Ida Valentinoviča un Rīgas Literāri praktisko pilsoņu savienība. Viņu pūļu rezultātā 1872. gada 22. februārī Pārdaugavā, Zvanu ielā 7, uzsāka darboties internātskola ar vienu klasi, kura 1878. gadā pārtapa par Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo institūtu. Turpretim grāmatu pārrakstīšanu Braila rakstā uzsāka un neredzīgo raksta bibliotēkai pamatus 1889. gadā lika šī institūta direktors Oskars Notnāgels. Šī reljefā sešpunktu rakstības sistēma, ko 1825. gadā izgudroja sešpadsmitgadīgais francūzis Luijs Brails, ir vienkārša un ērta neredzīgo atslēga uz garīgo bagātību krātuvi, uz visu to, ko neredzīgais var iegūt lasot un rakstot.…
