Demokrātiskā sabiedrība izvirza pedagogiem uzdevumu audzināt un attīstīt vispusīgi harmonisku personību. Apziņai jābūt pilsoniskai un valstiskai. Mācību procesā skolēnu domāšana tiek attīstīta kā zinātniska domāšana. Vecākiem ģimenē ir svarīgs uzdevums audzināt bērnus par sabiedrībai derīgiem pilsoņiem. Bērniem savukārt jāuzņem sevī zināšanas, kuras noderēs dzīvē. Tie ir mērķi, ko mums piedāvā sabiedrība, taču cilvēki nav vienādi un tā rodas jautājumi, uz kuriem ne vienmēr var rast atbildi.
Pedagogu praksē skolotāji aicina skolēnus kļūt par personībām, lai apzīmētu kaut ko īpašu un atšķirīgu. Vecāki vēlas, lai bērni dzīvē ko sasniegtu. Pieaugušajiem ir daudz vēlmju, prasību, noteikumu, bet ne vienmēr mērķis ir viegli sasniedzams. Pieaugušie ir vecāki un pedagogi, kas visvairāk ir kopā ar bērnu. Šiem trim noteikti ir kāda sadarbība, taču jautājums – pozitīva vai negatīva. No tā arī izriet, kāds cilvēks izaugs. Mēs runājam par labvēlīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. Šīs sarunas norisinās starp pieaugušajiem, viņu vēlēšanos bērni nesaprot, un ne vienmēr grib saprast. To nosaka dažādi apstākļi – vide, savstarpējās attiecības, iedzimtība un vēl daudzas citas lietas.
Audzināšana sākas ģimenē, tad skolā un visbeidzot cilvēks ir viens lielajā pasaulē. Kad esam izauguši, bieži vien mūs vairāk kritizē un mazāk saņemam uzslavas. Kas notiek ar mums bērnībā? Vai nav tā, ka bārti esam biežāk ne kā kādas pozitīvas izpausmes saņemam no pieaugušajiem?! Varbūt tā nav liela problēma, bet skatoties uz bērnu no pieaugušo viedokļa, aizmirstam, ka esam bijuši bērni. Savas izjūtas mēs izrādām, vai pozitīvas, vai negatīvas. Kā jūtas bērns, kad viņam jāsaskaras ar lielo cilvēku dažādām attieksmēm pret viņu? Vecāki savā starpā pārspriež audzināšanas problēmas, skolotāji tāpat. Skolās notiek vecāku sapulces, kurās tiekas skolotāji ar vecākiem. Kur paliek bērns? Par viņu taču runā! Vai šīs lietas ir pozitīvas, vai negatīvas. Šī informācija nonāk tālāk sabiedrībā. …
