4. Legālā prezumpcijas mijiedarbība ar nevainīguma prezumpciju
Nostādne par pierādīšanas smaguma vai pierādīšanas nastas pārnešanu uz aizturēto, aizdomās turamo un tiesājamo tiek dēvēta par legālo prezumpciju. Ievērojot, ka šis jēdziens ir atvasināts no latīņu valodas vārdu salikuma, legālās prezumpcijas jēga konkrētajā gadījumā ir ar likumu atļauts pieņēmums, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (legalis — likumīgs, oficiāli atzīts; praesumptio — pieņēmums uz varbūtības pamata)14 .
Piemēram, praktiski tas nozīmē, ka kādai personai tiek paziņots: pastāv aizdomas par tai piederošā īpašuma (mantas, naudas) izcelsmi noziedzīgā ceļā un tai uzliek par pienākumu pierādīt, ka tā nav. Vārdos to var arī nepateikt, bet faktiski tas nozīmē, ka tā vietā, lai atbilstošā valsts institūcija pierādītu personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā rezultātā nelikumīgi iegūta manta, aizdomās turamam tiek uzlikts pienākums pierādīt, ka viņš mantu nav ieguvis noziedzīgā ceļā.
Tātad legālā prezumpcija ir pretēja nevainīguma prezumpcijas principam, proti, pierādīšanas pienākums tiek pārnests uz personu, uz kuru tas attiecas. Turklāt privātpersonu pienākums nodrošināt nepieciešamos pierādījumus palielinās proporcionāli tam, cik ļoti lēmuma pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas interesēs. Šādos gadījumos attiecībā uz faktiem, kas veicina labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis pārvaldei15
Ja aplūko ECT praksi, var konstatēt, ka legālā prezumpcija ir pieļaujama. ECT savā praksē, piemēram, lietā „Salabiaku pret Franciju” (Salabiaku v. France) ir pieļāvusi valstīm iespēju iekļaut šādu prezumpciju likumā, taču ievērojot zināmus piesardzības noteikumus. Pats galvenais – šāda prezumpcija nedrīkst pāraugt vainas prezumpcijā, tādējādi nonākot pretrunā ar nevainīguma prezumpciju. Arī 2001.gada 20.marta lietā "Telfners pret Austriju" (Telfner v. Austria) ECT norādīja, ka atsevišķos gadījumos legālā prezumpcija ir pieļaujama16 .
…
