Nevardarbīgo pretošanās metožu nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā 1991.gadā

Šogad visas tēmas, kas saistās ar Latvijas valsti, ar Latvijas neatkarību ir ļoti aktuālas un nozīmīgas, jo šogad Latvija svin savu deviņdesmito gadadienu kopš neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī. Turklāt Latvijas Tautas fronte šogad svin savu divdesmito dzimšanas dienu. Katram Latvijas pilsonim ir ļoti būtiski zināt savas valsts vēsturi, kas palīdz izprast savas valsts problēmas šodien un atrast veidus, kā tās risināt. Svarīgi atcerēties, ka Latvija pēc neatkarības pasludināšanas tika okupēta un zaudēja iegūto neatkarību līdz 1991. gadam. Šo neatkarības atgūšanas laiku dēvē par latviešu tautas Trešo atmodu. Tā izpaudās visdažādākajos veidos un izmantoja daudzveidīgas nevardarbīgās pretošanās metodes, kurās iesaistījās ļoti plaši iedzīvotāju slāņi, kas ietekmēja Trešās atmodas veiksmīgo norisi.
Viena no politikas un ētikas harmoniskas savienošanas koncepcijām ir nevardarbības ētika. Nevardarbība ir brīvība no vardarbības, atteikšanās no tās. Ar nevardarbīgām metodēm mūsdienās tiek risināti daudzi sabiedriski konflikti. Indijas tautas kustības līderis Mahatma Gandijs formulējis sekojošu tēzi: „Nevardarbīga pretošanās nav gļēvajiem domāta cīņas forma, tā ir pretošanās. Šī metode fiziski ir pasīva, bet garīgi ļoti aktīva.” Latvijā par nevardarbīgo cīņu runājam galvenokārt attiecībā uz laiku no 1988. līdz 1991. gadam. Taču nevardarbīga pretošanās pastāvošajam režīmam būtībā notika visu pēckara laiku, kaut arī ārēji ne tik spilgti un plaši kā Trešās atmodas laikā. Nevardarbība ir taktika, kas tika izmantota Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā.
Latvijā un Baltijā Trešo atmodu dēvē arī par Dziesmoto revolūciju, kas norāda uz kultūras kā pretestības veida lielo nozīmi. Kultūra patiešām bija viena no svarīgākajām pretošanās metodēm, jo caur kultūru tika uzrunāts liels skaits Latvijas iedzīvotāju, no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Viena no nozīmīgākajām kultūras apakšjomām bija literatūra, kas darbojās gan kā dzimtās valodas kopēja un saglabātāja, gan kā patieso domu, ideju un cerību paudēja. …