Neverbālā komunikācija apzīmē visas tās cilvēka reakcija, kuras nevar tikt aprakstītas kā atklātas vārdiskas (mutiskas vai rakstiskas) manifestācijas. [3,54]
Lai arī kā cenšamies noslēpt patiesību par sevi, tā tik un tā atklāsies, jo žesti un skatieni pauž vairāk nekā vārdi. Jāatceras, ka ķermeņa valoda nekad nemelo!
Mūsu rakstura galvenās iezīmes pamanāmas katrā sīkajā, nenozīmīgajā mūsu uzvedības izpausmē: muļķis ienāk un aiziet, apsēžas un pieceļas, klusē un kustas daudz savādāk nekā gudrs cilvēks. [1,61.]
Neverbālie saskarsmes līdzekļi ir daudz būtiskāki un ietekmīgāki nekā daiļrunīgi vārdi.
Savam referātam izvēlējos šo tēmu, jo tieši neverbālā saskarsme ir viena no nozīmīgākajām skolotāja darbā. Skolotājiem ir lieliski jāprot izskaidrot katra skolēna uzvedību, stāju, gaitu, žestus u.t.t., lai izprastu skolēna uzvedību, spētu labāk paskaidrot stundas tēmu, ieinteresēt skolēnus u.t.t. Galvenokārt, lai atvieglotu saskarsmi.
Praktiskajā novērošanas darbā iekļāvu gan savu kursu (kursa biedrus), gan 8.klasi, kā arī pašas reālos pieredzes faktus. Kursu novēroju studiju laikā, taču lai novērotu 8.klasi, devos uz skolu. Tieši 8.klasi izvēlējos pirmām kārtām tāpēc, ka, manuprāt, tas ir ļoti interesants vecums (pusaudžu vecumposms – straujais pārmaiņu laiks). Saistošs tieši ar to, ka savās emocijas viņi bieži vien izpauž daudz atklātāk, redzamāk un „skaļāk”. Man šķita interesanti salīdzināt manu kursa biedru spēju manipulēt ar neverbāliem komunikācijas līdzekļiem (ņemot vērā faktu, ka mums jau ir zināšanas saskarsmes psiholoģijā) ar 14/15 gadu vecu jauniešu „nezināšanu” (jo kā zināms psiholoģiju sāk pasniegt tikai vidusskolā).
Kā papildus ieguvumu uzskatu to, ka 8. klases novērošana notika fizikas stundā laboratorijas praktiskā darba laikā. Skolēni bija aktīvāki nekā parastā mācību stundā.
“Žestu valoda – zīmju sistēma, ko veido roku (arī citu ķermeņa daļu) kustības un mīmika. Parasti žestu valodas elementus lieto par sazināšanās papildlīdzekli kopā ar mutvārdu runu, kā arī situācijā, kad kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams sazināties ar skaņu valodas palīdzību (valodas nezināšana, liels troksnis u.tml.; piem., speciāla žestu valoda sporta tiesnešiem) vai arī skaņu valodu nedrīkst lietot tradīciju vai kulta aizliegumu dēļ. ”[2,712]
Lielākā daļa galveno saprašanās žestu ir vienādi visā pasaulē. Kad cilvēki ir priecīgi, viņi smaida; kad viņi ir bēdīgi vai dusmīgi, viņi sarauc pieri vai drūmi skatās. Galvas mājiens gandrīz visur tiek lietots, lai pateiktu “jā” vai paustu piekrišanu. Galvas šūpošana no vienas puses uz otru, lai pateiktu “nē” vai paustu noliegumu, arī universāla, un tas varētu būt bērnībā apgūts žests. [4,10]
Kā jau jebkura cita valoda, arī ķermeņa valoda sastāv no vārdiem, teikumiem un pieturas zīmēm. Katrs žests ir kā atsevišķs vārds, un vārdam var būt vairākas atšķirīgas nozīmes. Tikai savienojot vārdu teikumā kopā ar citiem vārdiem, ir iespējams pilnīgi izprast tā nozīmi. Žesti apvienojas “teikumos” un nepārprotami pauž patiesību par cilvēka jūtām vai attieksmi. Jūtīgs ir tas cilvēks, kurš spēj lasīt bezvārdu teikumus un precīzi salīdzināt tos ar attiecīgās personas vārdiskajiem teikumiem. [4,15]…
