Frīdrihs Nīče ( 1844-1900) nav filozofs vārda parastajā nozīmē. Pats par sevi viņš teicis: esmu priesteris, dzejnieks, zinātnieks un prātnieks. Vēl citiem vārdiem- es esmu dinamīts! Viņa domas uzspridzina visu iepriekšējo laikmetu kultūru, vērtības, priekšstatus. Nekas nepaliek savā vietā. Eiropas filosofija nav pazinusi nevienu tik radikālu un nesaudzīgu domātāju, kāds ir Nīče. [5; 342] Nīče bija mācītāja dēls. Viņa vecāki un to priekšteči , kā no tēva, tā no mātes puses, ir bijuši garīdznieku kārtas. Tie visi bija īsti kristīgi cilvēki. Viņa tēvs, Kārlis Ludvigs Nīče, bija nelielas lauku draudzes mācītājs Rekenas ciematā, netāl no Licenas. Par savu pirmdzimušo dēlu, kas tam pēc četriem laulībā pavadītiem gadiem piedzima, Kārlis Ludvigs Nīče bija ļoti sajūsmināts un ierakstīja baznīcas grāmatā šādus vārdus: „Ai, oktobri, svētīto mēnesi, tu vienumēr atnes man prieku! Bet no visām tavām dāvanām šī ir tā gaišākā un brīnišķīgākā: es kristīju savu pirmdzimušo. Mans dēls, tavs vārds zemes virsū būs Frīdrihs Vilhelms, par piemiņu ķēniņam, manam labdarim, kura dzimumdienā tu esi dzimis.” [...] Nīče studēja filoloģiju vispirms Bonnas augstskolā, kur tolaik lasīja lekcijas daudzinātais filologs Ričls, kuram Nīče kaislīgi pieķērās. „Šis cilvēks,” viņš saka, „ir mana zinātniskā sirdsapziņa.” Kad Ričls 1865. gada rudenī pārgāja par profesoru Leipcigas augstskolā, Nīče viņam sekoja. Ričlam piemita labs audzinātāja takts. Starp citu, viņš deva Nīčem padomu neizšķiest savus spēkus, nododoties pārāk daudzām lietām. „Ja gribat kļūt par stipru vīru, tad izvēlieties sev specialitāti,” viņš sacīja. Leipcigas studiju laikā Nīče iepazīstas personīgi ar Rihardu Vāgneru, un viņu starpā nodibinās tuvas un draudzīgas attiecības. …
