No fiziskas un emocionālas vardarbības cietuša bērna pašvērtējums

TEORĒTISKĀ DAĻA.
1.PSIHOLOGU ATZIŅAS PAR PAŠVĒRTĒJUMU
1.1.Pašvērtējuma jēdziena būtība
Zinātniskā literatūra sniedz vairākas pašvērtējuma definīcijas.
Pašvērtējums – Es-koncepcijas pamatkomponents, kas raksturo gan cilvēka apmierinātību ar sevi kopumā, gan arī ar savām spējām, īpašībām un sekmēm dažādos darbības veidos. [ 6.;101.]
Pašvērtējums –sarežģīts, dinamisks personības veidojums, personības, garīgo spēju parametrs. Pašvērtējums vispirms pilda regulējošu funkciju.[18.;139.]
Pašvērtējums – cilvēka savu īpašību, spēju un iemaņu novērtējums attiecībā pret kādi noteiktu normatīvu sistēmu. Var arī teikt, ka pašvērtējums ir sava Es – tēla novērtējums. Izšķir atsevišķu jēdzienu pašcieņa, ar kuru saprot cilvēka attieksmi pret sevi kopumā.[14.;3.]
Novērtējuma normatīvo sistēmu galvenokārt veido savstarpējās attiecības ar apkārtējiem un citu cilvēku vērtējums. Cilvēkam, nepārtraukti sevi salīdzinot ar citiem, veidojas pašvērtējums. Gandrīz katrs pašvērtējums ir subjektīvs-tās ir tikai paša domas par sevi. Pašvērtējums var būt gan paaugstināts, gan pazemināts. To nosaka katra cilvēka individuālā atskaites sistēma.[14.;4.]
Mēs sevi vērtējam, salīdzinot ar kaut ko, salīdzinot ar citiem. Tāpēc mūsu pašvērtējums ir lielā mērā atkarīgs no tā, ar ko mēs sevi salīdzinām, kādu mērauklu izmantojam. Pašvērtējums var būt augsts vai zems, pazemināts. Svarīgi, lai pašvērtējums būtu atbilstīgs, adekvāts, tuvāks esošajam, tā, lai cilvēks pareizi apzinātos sevi, savas stiprās un vājās puses. Cilvēka pašvērtējumam nevajag būt augstākam par viņa reālajām spējām. Svarīga nozīme cilvēka pašvērtējuma veidošanā ir pārdzīvotajiem panākumiem un neveiksmēm, kaut gan tiešas atbilstības, ka tikai panākumi noved pie nepamatoti paaugstināta, bet neveiksmes-tikai pazemināta pašvērtējuma, -nav.…