Augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšana ir viens no galvenajiem valsts makro politikas uzdevumiem. Nodarbinātība nodrošina cilvēkus ar iztikas līdzekļiem, profesionālajām un socializācijas iespējām, vienlaicīgi sekmējot uzņēmējdarbības un valsts kopējo attīstību.[12]
Materiālā labklājība paver cilvēkam iespējas dzīvot piesātinātu dzīvi, tāpēc darbs un darba samaksa kā materiālās labklājības avots ieņem ļoti nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Socioloģisko aptauju rezultāti rāda, ka Latvijas iedzīvotāji darba nozīmi savā dzīvē novērtē augstāk nekā Rietumu respondenti.[10]
Darbs - tā ir caurlaide uz brīvību un materiāli nodrošinātu dzīvi - šajos vārdos izteikta problēmas būtība. Lielā mērā tas ir saistīts ar faktu, ka liels Latvijas iedzīvotāju skaits nav nodarbināti vai nav apmierināti ar to darbu un darba samaksu, kas viņiem pašlaik ir. Šāda veida orientācijas uz “darba dzīvi” raksturīga valstīm, kur augsts labklājības līmenis vēl nav sasniegts, kur iedzīvotāji pirmkārt rūpējas par materiālo vajadzību apmierināšanu. Strādāt interesantā darbā un saņemt par to augstu algu ir viena no Latvijas iedzīvotāju galvenajām vēlmēm.
Veicot ekonomikas pārorientēšanos no plānveida uz brīvā tirgus apstākļiem, kā arī mainoties tautsaimniecības struktūrai, daļai iedzīvotāju radās problēmas iekļauties darba tirgū, jo ne vienmēr (salīdzinot ar ES vidējiem datiem) pietiekami augsts ir iedzīvotāju izglītības līmenis, cilvēkiem nav iemaņas informācijas tehnoloģiju, moderno mārketinga un vadības metožu pielietošanā, trūkst svešvalodu zināšanas, kas veicinātu viņu konkurētspēju darba tirgū.[12]
Bezdarbu uzskata par ekonomisku un sociālu problēmu jebkurā sabiedrībā, un tam ir vairāki iemesli. Bezdarba esamība uzrāda resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Pašlaik bezdarba problēma ir ļoti aktuāla gan indivīdiem, gan valdībām.
Tiecoties uz šo mērķi, darbā tiks risināti sekojoši galvenie uzdevumi:
1)apspriest nodarbinātības politiku un likumdošanu;
2)izvērtēt bezdarba teorijas pamatus;
3) bezdarbs Latvijā.
Tirgus ekonomikas svarīgākā problēma un makroekonomiskās nestabilitātes rādītājs ir bezdarbs. Latvijas iedzīvotājus gandrīz piecdesmit gadus bezdarba problēma vispār neskāra. Gluži otrādi, Latvijā pēc tās iekļūšanas bijušajā PSRS sastāvā tika nesamērīgi attīstīta smagā rūpniecība, un darbaspēka pieprasījums tautsaimniecībā kopumā gandrīz vienmēr pārsniedza darbaspēka piedāvājumu. Pēc PSRS sabrukuma Latvija kļuva neatkarīga valsts un tai vajadzēja pārstrukturizēt ražošanu. Vispirms vajadzēja atteikties no tādas produkcijas ražošanas, kura bija paredzēta PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam, kā arī jāveic privatizācijas process. Līdz ar to notika darbaspēka samazināšana gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs. 1998. gada jūnija sākumā Latvijā par bezdarbniekiem bija atzīti 86 tūkst. darbspējīgo iedzīvotāju, kuri aktīvi meklēja darbu, t.i., 7.0 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tātad arī Latviju ir skārusi bezdarba problēma.…
