Ievads
Bezdarbs un nodarbinātības problēma ir viena no svarīgākajām ekonomikas un sociālajām problēmām, arī Latvijā šī problēma ir kļuvusi ļoti aktuāla, jo tā ir pārejā uz tirgus ekonomiku. Šodien Latvijā darba zaudēšana bieži vien ir cilvēka vai pat visas ģimenes traģēdija. Ļoti grūti ir atrast darbu arī tiem jauniešiem, kuri pirmo reizi piedāvā savu darbaspēku ražošanas resursu tirgū. Bezdarba problēmai ir ne tikai ekonomiskas, bet arī cita veida sekas, piemēram, augsts bezdarba līmenis daudzās valstīs noved pie noziedzības līmeņa pieauguma.
Raksturīgi ir tas, ka cilvēkiem, ilgstoši atrodoties bez darba un negūstot nekādus panākumus darba meklējumos, rodas un izstrādājas ne viens vien komplekss. Viņi labu atspaidu rod darba meklētāju klubos, kur valsts atalgoti psihologi un juristi palīdz bez darba palikušajiem, organizē saskarsmes psiholoģijas un lietišķās psiholoģijas nodarbības, citiem vārdiem – palīdz apgūt to, ko sauc par spēju piedāvāt sevi darba tirgū.
Taču palīdzēt var vienīgi tiem cilvēkiem, kuri paši to vēlas. Jo piemēram, cilvēki, kam bezdarbnieka pabalsts ir 200Ls un pat 250Ls mēnesī, nebūt nav ieinteresēti iesaistīties darbā, jo ar šādu naudu, kas tūkstošiem cilvēku rādās vien sapņos, itin mierīgi var 2 vai 3 mēnešus atpūsties. Un tikai tad, kad pabalsta summa ievērojami samazinās, šie cilvēki sāk nopietnāk domāt par strādāšanu. Par laimi, tādu bagātu bezdarbnieku nav daudz. Turklāt tagad ir noteikti pabalstu griesti.
Nodarbinātība
Tiem kam sveša modernā tirgus ekonomika liekas, ka pilnā nodarbinātība nozīmē, ka visiem darbaspējīgajiem iedzīvotājiem ir valstiski nodrošināta darbavieta līdz ar algu par ierašanos darbā. Likās, ka komandekonomikas būtiska priekšrocība bija tā, ka darbaspēka pieprasījums pārsniedza piedāvājumu. Varēja runāt pat par visnodarbinātību, kad strādāja pat tie, kuriem no sabiedrības un individuālo interešu viedokļa tas nebūtu jādara. Šī stereotipa dziļās saknes bija šādas: nepieciešamību strādāt noteica ģimenes izdzīvošanas nepielūdzamie nosacījumi.
Pāreja uz tirgus ekonomiku salauza daudzus pagātnes priekštatus par pilnīgo nodarbinātību. Sāka atšķirt brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Brīvprātīgo bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darba spēka tirgū. Šī iemesla dēļ šie “brīvprātīgie” ir izslēdzami no to cilvēku loka, kuri varētu kļūt par potenciāliem bezdarbniekiem, kas ieskaitāmi aktīvajā darba armijā.
…
