Mums visiem ir svarīgi ik dienu saņemt savu pārtikas tiesu iztikšanai, ir svarīgi, lai būtu ko mugurā uzvilkt, lai basām kājām nevajadzētu skriet, bet ne mazāk svarīgi ir justies piederīgam kaut kam un būt noderīgam sabiedrībā kopumā. Lasīju reiz kādu pētījumu par ģimeni, kuras galva bija palicis bez darba un līdz ar to arī iztikas līdzekļiem visai ģimenei. Galvenais vadmotīvs šajā pētījumā bija tas, ka lielāko izturības triecienu un psiholoģisko diskomfortu radīja nevis šī ienākuma neesamība (jo ģimenei bija šādi tādi ietaupījumi melnajām dienām), bet gan pati sajūta, ka kādā vietā tu esi izrādījies lieks, ka neesi novērtēts par pietiekami labu vai gluži vienkārši tev pienācies paldies par labo darbu, taču šo darbu tagad aizstāj mehanizētas iekārtas. Tam seko dziļas depresijas, nevēlēšanās iziet no mājas, tikties ar cilvēkiem, dienas tiek pavadītas vienmuļi televizora ekrāna priekšā un beigu beigās cilvēkam jau zūd ne tikai vēlme un apņēmība atrast jaunu darbu, bet ilgstošākā laika posmā arī kvalifikācija, un līdz ar to arī iespēja vēl kādreiz nostāties darba ierindā.
Ja neskaita dažus indivīdus, kas Latvijā veido mazākumu, tad bailes no tamlīdzīgas situācija ir galvenais faktors, kāpēc vismaz trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju ik rītu ceļas (kaut gan gribētos vēl ilgāk pagulēt), spraucas pārpildītajos trolejbusos vai tramvajos, gaida sastrēgumos pie krustojumiem un dodas uz darbavietām, lai censtos pierādīt savu nepieciešamību un atbilstību amatam.…