Nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajos budžetos), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojumu saņemšanu un nav soda naudas un nokavējuma naudas maksājums.
Nodokļa atlaide ir nodokļa daļa, par kuru var samazināt aprēķināto nodokli, ja nodokļa maksātājs ir izpildījis konkrētā nodokļa likuma nosacījumus vai to paredz likumā noteiktie kritēriji.
Nodokļu administrācija ir Valsts ieņēmuma dienesta, valsts sociālās apdrošināšanas fonds un to izveidotās institūcijas, pašvaldības domes (padomes) ieceltas amatpersonas vai izveidotas iestādes, kā arī citas valsts institūcijas, kuras pilnvarotas ar likumu pārzināt nodokļu ievākšanu.
Nodokļu maksātāji ir fiziskās un juridiskās personas un uz līguma vai uz norunas pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības vai kam tiek garantēts ienākums nākotnē.
Valdības rīcībā ir trīs galvenās metodes, kā iegūt savu izdevumu finansēšanai nepieciešamos līdzekļus: naudas emisija, nodokļi un aizņēmumi.
Diemžēl valdības izdevumu finansēšana ar naudas emisiju rada inflāciju.
Tā kā valdības izdevumus ir iespējams finansēt, emitējot naudu, iznāk, ka inflācija ir līdzvērtīga nodoklim.
Papildu emisijas radītā inflācija mazināja algu un pensiju, kā arī tautai piederošās naudas un citu finansu resursu pirktspēju. Tauta samaksāja nevis tieši- ar augstākiem nodokļiem, bet gan netieši- ar pirktspējas mazināšanos un dzīves līmeņa pazemināšanos.
Šādā veidā paslepeni iekasētais inflācijas nodoklis daudzu augstas inflācijas pārņemtu valstu valdībām jau vairākus gadus ir bijis svarīgs ieņēmumu avots. Dažas valdības nemaz nevēlas inflāciju mazināt, jo kluvušas atkarīgas no ieņēmumiem, ko dod inflācijas nodokļi.
Lai valsts izdevumus finansētu, nekāpinot naudas emisiju un tīši neradot inflāciju, valdībai vai nu jāpaaugstina nodokļi, vai arī jāizdara iekšēji vai/un arēji aizņēmumi. Lielākajā daļā tirgus ekonomikas valstu valdības izdevumu galvenā daļa tiek finansēta no dažādiem nodokļiem un maksājumiem. Ja ar ieņēmumiem, kurus dod nodokļi, izdevumu segšanai nepietiek, valdība šo robu aizpilda, līdzekļus aizņemdamās no tautas vai ārzemēs.
Mūsdienu valstīs ar tirgus ekonomiku nodokļiem ir vairāki veidi. Vissvarīgākie ir:
1. ienākumu nodokļi, ar ko tiek aplikti indivīdu ienākumi no algām, pensijām un dažādiem aktīviem (piemēram, bankā noguldīto līdzekļu procentiem);
2. akcīzes nodokļi;
3. apgrozījuma nodokļi;
4. pievienotās vērtības nodokļi, ar ko tiek aplikti galvenokārt izdevumi par precēm un pakalpojumiem;
5. peļņas nodokļi, ar ko tiek apliktas sabiedrības;
6. muitas nodevas, ar ko tiek aplikts preču imports.
Katram no šiem nodokļiem ir savi trūkumi. Galvenā problēma ir tā, ka tie izraisa neparedzētas blakussekas, kurām ir tendence izkropļot ekonomisko lēmējdarbību un mazināt efektivitāti.
Tā, piemēram, ienākuma nodokļi cilvēkiem laupa patiku strādāt un ražot. Akcīzes nodokļi gan saudzē ietaupījumus, taču diezgan smagi skar ģimenes ar maziem ienākumiem, kas visu vai gandrīz visu iztērē pirmās nepieciešamības priekšmetiem un tikpat kā neko neietaupa. Peļņas nodoklis uzņēmumus var pamudināt parāk daudz līdzekļus ieguldīt ražošanas materiālu rezervēs un tehnikā. Šādi ieguldījumi palielina vērtības krišanās apmērus, un peļņas līmenis pazeminās. Rezultātā mazinās arī nodokļi, ko no uzņēmuma var iekasēt. Muitas nodevas atņem patiku kaut ko importēt un tādējādi mazina ārējas tirdzniecības efektivitāti. Inflācijas nodokli tautas lielākā daļa uzskata par netaisnīgu. Šis nodoklis vissmagāk skar tos, kuriem algas, pensijas vai ietaupījumi ir fiksēti noteiktā naudas izteiksmē. Viņu nemainīgie nominālie ienākumi, cenām ceļoties, zaudē vērtību.
Tomēr ne visi ieņēmumu iekasēšanas veidi ir neefektīvi vai netaisnīgi. Labs piemērs ir maksa par vides piesārņošanu. Šāda maksa cilvēkus attur no rīcības, kas kaitē dabai (piemēram, no braukšanas ar automobīli vai mežu izciršanas), un tas veicina vides tīrību un saglabāšanos. Šādu ”nodokļu” blakussekas parasti ir labvēlīgas. Piesārņošanas nodevas atšķirībā no ienākuma nodokļa nevis mazina vēlmi strādāt un ražot, bet gan pirmām kārtām mudina ģimenes un firmas visas sabiedrības labā rūpēties, lai vide saglabātos tīra.
…
