Nodokļu veidošanās vēsture
Mājsaimniecības un uzņēmuma aplikšana ar nodokļiem nav pašmērķis, bet ir līdzeklis valsts dažādu mērķu realizēšanai. Aplikšanai ar nodokļiem ir instrumentāla loma, kuru valsts uzņemas, pamatojoties uz noteiktām funkcijām, kuras tai devusi sabiedrība. Un šīs funkcijas padotas vēsturiskajām pārmaiņām.
Nodokļu funkcija ir tieši formulēts uzdevums, kuru pārņem valsts, lai ieviestu dzīvē nodokļu politikas mērķus un, reizē ar to, realizētu sabiedrības politiku. Pirmajā vietā, vēsturiski apskatot, ir fiskālie mērķi – līdzekļu radīšana, kurus akceptējuši arī nacionālekonomisti. Ā. Smits valstij noteica noteiktus uzdevumus, pie kam tai bija jārūpējas par nepieciešamo naudas līdzekļu radīšanu: tātad dominēja fiskālais nodokļu mērķis. Blakus klasiskajam “fiskālajam” nodokļu mērķim vēsturiskajā attīstības procesā izvirzījās tālāki ekonomiskie mērķi, kurus šodien dažreiz literatūrā apzīmē par iedarbības funkciju. Pagājušajā gadsimtā, attīstoties kapitālismam, izvirzījās arī parādība, kura apdraudēja ne tikai saimniecību, bet perspektīvā arī sabiedrisko kārtību. Tehniskā progresa rezultātā strauji pieaugošais darba dalījums nobīdīja dažādos saimniecisko ražošanas veidus. Sakarā ar izmainītajiem ražošanas nosacījumiem, izira lielģimenes un to funkcijas neuzņēmās citas institūcijas. Tā sociālie darba apstākļi noveda pie tādiem jēdzieniem kā vecums un bezdarbs, kuru sekas agrāk, lielākā vai mazākā mērā, labi uzņēmās lielģimenes, bet tagad šeit sākās totāla nokļūšana nabadzībā. Tā kā saimnieciskās krīzes attīstošā kapitālismā bija daudz spēcīgākas nekā šodien, nodarbināto sfērā nāca tāda parādība kā masu nabadzība. Šīm parādībām savus darbus veltīja K. Markss un Fr. Engelss, kuri par šādu parādību iemesliem pasludināja kapitālismu un tāpēc vēlējās to gāzt. Otrajā pusē nostājās sociālie reformatori (Ā. Vāgners), kuri labprāt atzina jaunā ražošanas veida priekšrocības, bet gribēja novērst tādu parādību kā pārspīlējumus tirgus saimniecības sistēmā. Ā. Vāgners propogandēja blakus fiskālajam nodokļu mērķim sociālpolitisko nodokļu mērķi – ar nodokļu instrumentāriju vajadzēja pārdalīt tirgus ienākumus, lai ar rīcībā esošo ienākumu nivelēšanu novērstu masu nabadzību. Blakus sociālpolitiskajam nodokļu mērķim ir vēl tālāka iedarbības funkcija, kura spilgtāk izpaužas attīstoties ekonomiskajai teorijai: kā piemēru minot konjunktūrpolitisko nodokļu mērķi (nodarbinātības politika), kuru pārstāvēja Keinss, bet vēl vairāk kompensātorisko nodokļu politikas pārstāvji (A. Hansens). Jaunākajos laikos savu nozīmi pastiprina allokācijas politikas nodokļu mērķi (sevišķi orientētie uz piedāvājumu, pretēji uz pieprasījumu orientētai politikai). Šeit bieži mēģina panākt nodokļu priekšrocības, kuras nonāk subsīdiju veidā, iespaidojot saimniecības struktūru, lai novirzītu resursus noteiktos virzienos.
…