Tikai daži Latvijas valodas politiku pārzinošie speciālisti uzdrošināsies apgalvot, ka latviešu valodas standartizācijas jomā nav problēmu, jo diskusijas par literārās valodas standartizācijas pakāpi nenorimst ne brīdi. Īpaši aktuāls šis jautājums kļuva līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu un Latvijas pilsonības piešķiršanas kritērijiem, kur viena no prasībām ir noteikta līmeņa latviešu valodas prasme. Tāpēc interesi radīja Inas Druvietes rakstā par valodas standartizāciju pieminētā norvēģu brīvā attieksme pret valodas normu: “Pagaidām nav dzirdēts, ka kāda valsts būtu atteikusies no apzinātas savas valodas literārās formas izkopšanas un attīstīšanas. Robežas ir plašas - no norvēģu brīvības līdz franču pedantismam [..]”1 Likumsakarīgi radās interese – cik liela ir šī brīvība un kādas ir tās izpausmes? Turklāt Norvēģija ir īpaša arī tādā ziņā, ka nav piederīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu lokam, kam ir kopīga valodas politika, kuras realizēšanai katras dalībvalsts programmā ir nianses, kas to atšķir no pārējām, taču vienojošais ir balstīts ES dokumentos,2 kas stingri ievēro ES devīzi: “Vienotība atšķirībās”. Norvēģijai šajā ziņā ir pilnīga rīcības brīvība.…