Nosacīta notiesāšana un tās nozīme krimināltiesībās un sabiedrībā

Nosacīta notiesāšana Latvijā 20. gadsimtā.
Sodu likums (1933.-1940.; 1941.-1944.):
1933. gada Sodu likums paredzēja, ka tad, ja apsūdzētajam tiek piespriests cietumsods, arests, naudas sods vai ievietošana labošanas iestādē un ja ir pamatoti iemesli cerēt, ka notiesātais, arī sodu nesaņemot, turpmāk uzvedīsies nevainojami, tiesa var nosacīti atlikt soda izpildi. Tāpat kā mūsdienās Sodu likums prasīja, lai lēmums par soda nosacītu atlikšanu būtu pieņemts, pirms notiesājošais spriedums stājies spēkā. Atbilstoši Sodu likuma 22. pantam nosacītu notiesāšanu nevarēja piespriest tiem notiesātajiem, kas jau agrāk bijuši sodīti ar cietumsodu vai citu smagāku sodu, un ja kopš soda piespriešanas līdz jauna nozieguma izdarīšanai nebija pagājuši pieci gadi, bet desmit gadi – kopš smagāka soda piespriešanas dienas. Spriedumā bija jānorāda apstākļi, kuru dēļ tiesa atzinusi par lietderīgu soda izpildīšanu nosacīti atlikt, kā arī iemesli, kāpēc notiesātajam noteikti zināmi pienākumi. Sodu likumā netika lietots jēdziens „pārbaudes” laiks, bet likumdevējs faktiski to paredzēja, nosaucot par soda izpildīšanas atlikšanas laiku. Kamēr tiesa nebija pieņēmusi lēmumu par nosacītā sprieduma izpildi, nosacīti notiesātais nebija uzskatāms par sodītu un viņam nepiesprieda attiecīgajos likumos paredzēto tiesību atņemšanu.

…