Ceturtās grupas galvenajā apakšgrupā atrodas ogleklis C, silīcijs Si, germānijs Ge, alva Sn un svins Pb. No šiem elementiem vislielākā nozīme ir ogleklim, kas ietilps visu organisko vielu un dzīvo organismu sastāvā, un silīcijam – vienam no svarīgākajiem elementiem Zemes garozā. Germāniju, kura pastāvēšanu paredzēja D. Mendeļejevs, mūsdeinās plaši izmanto par pusvadītāju.
IV A grupas elementiem raksturīgākās oksidēšanas pakāpes ir +2 un +4. Stabilākās elektronegatīvās oksidēšanas pakāpes no -4 līdz -1ir ogleklim.
Oglekļa un silīcija ārējā enerģijas līmenī ir četri elektroni, tāpēc šiem elementiem augstākā oksidēšanas pakāpe oksīdos ir +4, piemēram, CO2 un SiO2. Tādu pašu oksidēšanas pakāpi šie elementi uzrāda savienojumos ar ūdeņradi CH4 (metāns) un SiH4 (silāns). Savienojumos ar skābekli šiem elementiem ir pozitīva oksidēšanas pakāpe, turpretī savienojumos ar ūdeņradi ogleklim ir negatīva oksidēšanas pakāpe, bet silīcijam – pozitīva.
Neskatoties uz ziņu trūkumu par to, kas un kad atklājis no sendienām cilvēkiem pazīstamās parastās vielas, par vienu no tām var apgalvot, ka tieši tā tika atklāta un izmantota pati pirmā. Piecsimt tūkstošus gadu atpakaļ ziemeļu puslodes plašajās teritorijās strauji samazinājās temperatūra. Gada vidējā gaisa temperatūra pazeminājās par 5 – 10 grādiem. Pirmatnējie cilvēki, kas jau mācēja izgatavot primitīvus darbarīkus un ieročus no koka, kauliem un akmens, kuri gāja medībās un zvejoja, bija spiesti pamest savas apmetnes blakus ezeriem un upēm un meklēt patvērumu alās.
Iespējams, ka jau agrāk, mežu ugunsgrēku laikā, viņi bija pamanījuši, ka no degošiem kokiem nāk siltums, ka tie bija mielojušies ar mežacūku un lāču šķiņķi un ceptiem augļiem un saknēm. Bet tikai ārkārtēja nepieciešamība piespieda viņus pārvarēt bailes uguns priekšā, un ne tikai pietuvoties ugunim, bet arī turēt rokās degošus zarus. Pirmatnējo cilvēku mūžīgi degošais uguns pēc sevis atstāja lietiskas pēdas pārakmeņojušos pelnu slāņu veidā. Kādā alā Pekinas apkaimē atrastais šāds pelnu slānis sasniedza vairākus metrus.…
