Olimpiskās spēles bija populārākie svētki Senajā Grieķijā. Tos rīkoja Olimpijā regulāri katru ceturto gadu (776. p. m. ē. – 394. m. ē.), un tie ilga 5 dienas.
Pirmajā un pēdējā dienā notika svinīgas ceremonijas par godu dievam Zevam, pārējās – sporta sacensības un konkursi. Tajās piedalījās arī dzejnieki, filozofi, oratori.
Sacensības notika skriešanā, vēlāk arī dūru cīņā, braukšanā ar koka ratiem, pentatlonā (skriešanā, tāllēkšanā, šķēpa mešana, diska mešana, cīņa). Olimpiskajās spēlēs varēja piedalīties brīvie grieķu vīrieši, vēlāk arī zēni. Uzvarētājus godināja visā Senajā Grieķijā. Sacensību laikā tika pārtraukti visi kari.
Pirmās ziņas par olimpiskajām spēlēm ir datējamas ar 776. gadu p. m. ē. Tās notika jūlijā, tajā laikā to dēvēja par Apolona mēnesi. Sacīkšu vieta bija izvēlēta divu upju satecē pie Olimpijas. Skrējiena uzvarētājs saņēma olīvzaru vainagu.
Šīs spēles tolaik bija tik nozīmīgas, ka laiks tika skaitīts, pamatojoties uz četru gadu intervālu starp spēlēm, un vārdu olimpiāde lietoja šā laika posma apzīmēšanai.
Ar laiku šīs spēles kļuva arvien plašākas. Pirmajās 13 olimpiskajās spēlēs notika tikai viena veida sacensības – 192 m skrējiens, gandrīz stadiona garumā. Šo skrējienu sauca par ”stadiju”, no tā arī atvasināts mūsdienu vārds stadions.
Sākot ar 61. olimpiskajām spēlēm, tika dota atļauja uzstādīt sportista statuju, ja viņš bija trīs reizes pēc kārtas kļuvis par uzvarētāju.
Gadsimtu gaitā Grieķija nonāca Romas atkarībā. Mūsu ēras 392. gadā imperators Teodosejs aizliedza olimpiskās spēles. Taču gandrīz 300 jau notiekušās spēles viņš nespēja no vēstures izsvītrot. Olimpija pēc zemestrīcēm, ugunsgrēkiem, barbaru uzbrukumiem pārvērtās drupu kaudzē. Šīs drupas 1829. gadā pirmie atklāja franču arheologi.
Pie Zeva un Hēras tempļa sabrukušajām kolonām Olimpijā ik pēc četriem gadiem, sākot ar pirmajām mūsdienu olimpiskajām spēlēm, koncentrējot saules starus, tiek iedegta olimpiskā uguns, ko ar stafeti nogādā spēļu galvenajā stadionā.
