Savā pētījumā par doto tēmu es, analizējot tiesību aktus, statistikas datus, juristu un politiķu, filozofu un pašu ombudsmenu viedokļus un atziņas, mēģināju izskatīt ombudsmena izveidošanas teorētiskus un tiesiskus aspektus. Mani ieinteresēja jautājums, cik efektīva un produktīva var būt šīs institūcijas darbība. Ombudsmena institūts ir rietumu “produkts” un tas nebūt nenozīmē, ka dotais formējums būs efektīvs arī Latvijā. Manuprāt, šeit izšķirošā nozīme ir gan politiskai gan tiesiskai kultūrai. Mēs tikai uzsākām tās apgūšanas procesu, bet Eiropas valstīs to attīsta pilnveido un pieskaņo laikam un apstākļiem, nevis dibina tās pamatnostādnes. Tieši amatpersonu juridiskā bezatbildība liek pilsoņiem griezties pie ombudsmena ar savu sūdzību, proti, administratīvajā lēmumā, tās pieņemšanas kārtības vai amatpersonas rīcības neapmierināšanas gadījumos (piemēram, lietas nepareiza izlemšana, pārāk šaura likuma normu iztulkošana, kavēšanās laikā utt.). Demokrātijas principu prioritāte nekļuva par pilsoņu, to apvienību, reģionālās elites, vietējo varu politiskās, ekonomiskās un ikdienas uzvedības izejas punktu.1 Pieredze liecina, ka vajadzība šajā institūtā rodas tad, kad jau esošie institūti nav apmierinoši. Ombudsmena darbība ir vairāk demokrātiskāka un mazāk formalizēta salīdzinot ar citiem orgāniem, kuri tika saukti īstenot pilsoņu tiesību aizsardzību. Viņš vadās ne tikai no likumiem, bet arī no saviem priekšstatiem par taisnīgumu. Viņa funkcijas tiek vērstas uz pilsoņu tiesību aizsardzību pret varas patvaļu no ierēdņu puses. Ombudsmenam nav nekādas iespējas tieši kontrolēt orgānu vai amatpersonu lēmumus. Būdams neapveltīts ar tiesneša pilnvarām, ombudsmens uzvar tad, kad pārliecināts par savu, tiesiskās morāles iedarbību uz administrāciju, viņš tiek saukts uzlabot kolektīva dzīves kvalitāti.2 Tādā veidā, viņa kontroles funkcijas efektivitāte ir pamatota ne tikai ar tiesiskiem , bet arī ar morāli psiholoģiskajiem faktoriem.…
