Šim darbam Balzaks devis īpatnēju grafisku epigrāfu - melnu, viļņainu līniju, kas attēlo cilvēka dzīves līkločus.
Tēlojot jauna dzejnieka likteni, Balzaks parāda buržuāziskās dzīves iracionalitāti, kaislību rotaļās saskata dīvainības un nežēlību, aiz ikdienības slēptus šausmīgā un traģiskā elementus. Balzaka fantastika ir dziļi reālistiska.
( No O. Balzaka „ KOPOTIE RAKSTI ” XI sējuma piezīmēm)
Romānā šagrēnāda ir reizē gan cilvēka vēlmju izpildītājs, gan dzīves iznīcinātājs. Šagrēnādas lietotājs aptver cik dzīvība tomēr ir nozīmīga, a bagātība nevar dot visu, ka katra vēlēšanās ir jāpārdomā, ka mešanās dzīves kaislībās var būt liktenīga viņa dzīvībai.
Šagrēnāda ir tāds kā talismans, kuram pie mīt burvju spēks un kurš pasargā savu saimnieku no nelaimēm. Vieni apgalvo, ka šagri ir turku īpašvārds, citi, ka tā saukta pilsēta, kur āda ķīmiski apstrādāta, bet citi, ka šagri nozīmē strauts. Šagrēnāda bija melna onagra āda. Onagrs ir dzīvnieks, kas līdzīgs ēzelim, strīpains kā zebra un ejot attīsta lielu ātrumu.
Un otrā pusē tai bija iespiests Zālamana zīmogs. Uz šīs ādas bija arī līguma vārdi:
Iegūstot mani, Tu iegūsi visu.
Bet Tava dzīve piederēs man.
To lēmis dievs.
Vēlies, un tavas vēlmes piepildīties.
Bet saskaņo tās ar savu dzīvi.
Te tā ir.
Ar katru Tavu vēlmi
es dilšu tāpat kā Tavas dienas.
Vai vēlies mani?
Tad ņem! Dievs Tevi uzklausīs.
Lai top!
Šagrēnāda ir varas un gribas apvienojums. Tajā ietvertas sociālās idejas, pārmērīgas iekāres, nesavaldība, nāvējoša bauda un sāpes, kas liek dzīvot pārāk strauji. Šie visi ir iemesli šagrēnādas sarukšanai un līdz ar to arī līguma slēdzēja dzīve sarūk līdz ar šagrēnādu. Šagrēnādu nav iespējams izplest, padarīt tādu kāda tā bija, pirms vēlmju izpildīšanas. Cilvēkam jāiemācas dzīvot saskaņā ar savām izdarītajām kļūdām un tur vairs nekas nav maināms, tāpat kā šagrēnādā.
