Nav zināms, kurš uzrakstījis pirmo simfoniju vai pirmo koncertu. Šīs lielās formas attīstījās pakāpeniski 17. un 18. gs. laikā. Bet pirmo operu uzrakstīja itāliešu komponists Jakopo Peri. Tā saucās „Dafne” un tika uzvesta Florencē 1597. gadā . Grupa itāliešu mākslinieku, literātu un augstmaņu šādi mēģināja atgriezties pie antīkās grieķu drāmas vienkāršības. Šie ļaudis, kas bija apvienojušies biedrībā (Camerata), juta, ka viduslaiku baznīcas mūzikas un laicīgo madrigālu polifonija ir pārāk sarežģīta un ka emocijas nespēj izlauzties caur šo sakņu biezokni. Viņu vadonis Džovanni Bardi to formulēja šādi: ”Komponējot par galveno jāuzskata labi izkārtots teksts, kas izrunājams cik vien iespējams skaidri.”
Lai gan „Dafnes” mūzika nav saglabājusies, šis jaunais žanrs drīz vien guva atzinību. Tā pirmsākumi sakrita ar sava laika lielākā itāliešu komponista Klaudio Monteverdi radošo darbību, kurš savu pirmo operu „Ofrejs” uzrakstīja 1607. gadā un pēdējo, „Popejas kronēšana”, - 1642. gadā. Monteverdi un viņa laikabiedri izveidoja operas shēmu, kas spēkā vēl šodien. Tās galvenās daļas ir ārijas, dueti un ansambļi, ar kuru palīdzību varoņi izsaka savas jūtas, recitatīvi (kaut kas vidējs starp dziedāšanu un runu), kas paskaidro notiekošo un virza darbību, iespaidīgi kori, kuru izcelsme meklējama grieķu lugās un kas rada spēcīgus efektus, instrumentāls uvertīras, kuras sākumā atskaņoja tāpēc, lai ļautu publikai ieņemt vietas, un interlūdijas, kuru laikā tiek nomainītas dekorācijas.…
