Operatīvā atmiņa, tās veidi un parametri

RAM – brīvās pieejas atmiņa (Random Access Memory). Tajā atrodas pašreiz izpildāmā programma un apstrādājamie dati, kā arī iegūtie rezultāti. Tā nodrošina efektīvu mijiedarbību ar mikroprocesoru, nosūtot datus apstrādei un saņemot darbību rezultātus. Procesors var piekļūt jebkurai atmiņas šūniņai jebkurā vietā, ja ir zināms tās rindas un kolonnas nummurs. Tas ir iespējams tāpēc, ka operatīvo atmiņu tāpat kā procesoru gatavo no elektroniskiem elementiem un tajā notiek ātra informācijas nolasīšana un ierakstīšana. Operatīvas atmiņas lielums parāda cik vienlaicīgi lielu informācijas apjomu tas spēj uztvert. Taču operatīvajai atmiņai piemīt būtisks trūkums. Izslēdzot datoru informācija operatīvajā atmiņā zūd, tādēļ nepārtraukti ir jāpievada elektriskā strāva. Operatīvās atmiņas priekšrocība ir tās lielā ātrdarbība. Operatīvās atmiņas nolasīšanas ātrumu mēra nanosekundēs – ns. Lai aizvietotu operatīvās atmiņas trūkumus darba rezultāti noteikti jāieraksta palīgatmiņā. Šī apmaiņa samazina ātrdarbību, tādēļ svarīgi ir iegādāties pietiekami liela apjoma atmiņu, tādējādi samazinot apmaiņu ar ārējo atmiņu, palielinot darba efektivitāti, rezultātā lietotājam mazāk jāgaida. Attīstoties atmiņai nomainījās vairāki tās veidi, kas atšķīrās gan darbības, gan nolūka, gan konstrukcijas ziņā.…