IEVADS
1993.gada 16.decembrī pirmo reizi Latvijas vēsturē Saeima pieņēma, bet tā paša gada 30.decembrī Valsts prezidents izsludināja Operatīvās darbības likumu.
Līdz tam gan pirmās brīvvalsts, gan abu okupāciju laikā šo specifisko vairāku valsts institūciju darbības sfēru reglamentēja interni izstrādātas sevišķi slepenas instrukcijas, nolikumi un citi normatīvie akti, kuri bija zināmi tikai valsts attiecīgo iestāžu darbiniekiem.
Tikai pēc šī likuma pieņemšanas Latvijas iedzīvotāji, līdzīgi citu demokrātisku valstu pilsoņiem, oficiāli uzzināja, ka tiek veikta šāda darbība, kā arī tās principus, saturu, veicēju tiesības un pienākumus u.c. aspektus. Citu publikāciju šajā jomā nav un arī nevar būt, jo saskaņā ar likuma 8.panta (3) daļu „operatīvās darbības daļu pasākumu organizācija un taktika ir valsts noslēpums”.
Operatīvās darbības likums nosaka operatīvās darbības tiesiskos pamatus, principus, uzdevumus, mērķus un saturu, reglamentē tās saturu, reglamentē tās procesu, formas un veidus, operatīvās darbības subjektu amatpersonu statusu, tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī šīs darbības finansēšanu, uzraudzību un kontroli.
Operatīvā darbība- šajā likumā noteiktajā kārtībā un ar likumu īpaši pilnvarotu valsts institūciju amatpersonu atklātas un slepenas tiesiskas darbības, kuru mērķis ir aizsargāt personu dzīvību un veselību, tiesības un brīvības, godu, cieņu un īpašumu; nodrošināt Satversmi, valsts iekārtu, valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību, valsts aizsardzības, ekonomisko, zinātnisko un tehnisko potenciālu un valsts noslēpumus pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem [1,212].
Katras valsts pienākums ir aizsargāt no prettiesiskiem apdraudējumiem iedzīvotāju dzīvību, veselību, tiesības, brīvību, godu un īpašumu, valsts suverenitāti un integritāti un tajā pastāvošo iekārt, kā arī aizsardzības, ekonomisko, zinātnisko un tehnisko potenciālu.
Ievērojot, ka šādi apdraudējumi vairumā gadījumu notiek slepeni un to izdarītāji nereti cenšas aktīvi pretdarboties nolūkā izvairīties no soda un īstenot savus prettiesiskos nodomus, visās valstīs vēsturiski neizbēgami ir izveidojušās īpašas institūcijas, kuras veic specifisku, draudiem un pretdarbībai adekvātu- vairumā gadījumu arī slēptu- darbību to apzināšanai un novēršanai, kā arī vainīgo noskaidrošanai un atmaskošanai.
Latvijā šo darbību apzīmē ar terminu „operatīvā darbība”, to reglamentē Operatīvās darbības likums un tā noteiktā kārtībā pieņemtie likumpakārtotie normatīvie akti.
Darba mērķis- iepazīties ar operatīvas darbības saturu.
4
1.Operatīvās darbības saturs
1.1. Operatīvās darbības pasākumi
Operatīvās darbības likuma 6.panta 1.daļā noteikts ,ka operatīvās darbības saturs ir operatīvie pasākumi un to īstenošanas metodes. Operatīvie pasākumi ir:
1. operatīvā izzināšana;
2. operatīvā novērošana (izsekošana);
3. operatīvā apskate;
4. operatīvā parauga iegūšana un operatīvā izpēte;
5. personas operatīvā aplūkošana;
6. operatīvā iekļūšana;
7. operatīvais eksperiments;
8. operatīvā detektīvdarbība;
9. operatīvā korespondences kontrole;
10. operatīvās informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem;
11. operatīvā sarunu noklausīšanās.
(2) šajā pantā dots pilnīgs operatīvās darbības pasākumu uzskaitījums, un to var grozīt vai papildināt tikai ar likumu.
(3) Operatīvās darbības pasākumu gaitā var izdarīt ierakstus ar video un audio, kino un foto aparatūru, kā arī izmantot dažādas informācijas sistēmas, tehniskos, ķīmiskos un bioloģiskos līdzekļus. Šo līdzekļu izmantošana nedrīkst nodarīt kaitējumu iedzīvotāju veselībai un apkārtējai videi. To izmantošanas kārtību nosaka operatīvās darbības subjekts [ ,].
…
