Optika (grieķu: optikos - redze) ir fizikas nozare, kas apraksta pētī gaismu un redzi.1 Tā aplūko galvenās parādības, kuras saistītas ar gaismas izstarošanu, izplatīšanos un pārvēršanos citos matērijas un kustības veidos. Optikas attīstības sākumā tā pētīja tikai to starojuma daļu, kas, nonākot acī, izraisa redzes sajūtu. Šo starojumu sauc par redzamo gaismu. Mūsdienās optikas pētāmo parādību lauks ir stipri paplašinājies un tā bez redzamās gaismas aplūko arī neredzamo starojumu: infrasarkanos starus, ultravioletos starus un rentgenstarus. Bieži vien visu šo starojumu kopumu sauc par gaismu. Optika ir viena no svarīgākajām fizikas nozarēm, kura cieši saistīta ar visām pārējām. Kaut arī tās veidošanās vēsture ilgst jau daudzus simtus gadu, arī mūsdienās tā strauji attīstās un tajā tiek atklātas arvien jaunas parādības.
Optika ir visai daudzpusīga fizikas daļa, kura ļoti bagāta ar dažādām parādībām un likumsakarībām, tādēļ tai ir daudzas nozares.
Optikas nozares ir šādas:
1) ģeometriskā optika (optiskie instrumenti un sistēmas);
2) viļņu optika (interference, difrakcija, polarizācija);
3) gaismas tehnika;
4) fotometrija;
5) fizioloģiskā optika;
6) kristāloptika;
7) metāloptika;
8) molekulārā optika (dispersija, izkliede, optiskā aktivitāte, Kera, Faradeja, Zēmaņa, Štarka un citi efekti); …